|
9. Mar 2023|21:52 |
Kārtējais drūmi melanholiskais "everything is shit" dzejolis. Vai depresīviem cilvēkiem tiešām vajag rast šādas sava garīgā stāvokļa kopijas mākslā? Es, kā mūžīgi depresīvais, piemēram, vienmēr vairāk izbaudu dzīvi apliecinošo mākslu. Piemēram Bēthovena sinfonijas vai Baha reliģiozo mūziku vai kaut vai 60o gadu naivos hipiju psihodēļus. Fiktīvajā prozā, kad to vēl lasīju, vairāk imponēja fantastiski romāni par dīvainām vidēm.
Kaut gan nē, tieši jaunībā patika drūmums un reālistisks tiešums, jo nebija vēl pieredze par visu to slikto, kas dzīvē nāks (varbūt tas mazliet sagatavoja). Bet tieši tagad, šajā vecumā, šāda veida proza/dzeja ir preaching to the choir priekš manis. meh |
|