ir baigi pēkšņi atskārst, ka visas manas mūžīgās prasības pret otru cilvēku - Tev būs ūbersakarīgam būt,ūberniansēti un ūberlīdzīgi man jūtošam, ūberspriestspējīgam, ar ūberlīdzīgām interesēm, ūberlīdzīgajiem skatījumiem uz sevi un visu pārējo,nu labi, ūberintelektu tomēr neceļas minēt, un labam cilvēkam turklāt - patiesībā (vismaz tajā, kas šobrīd tāda šķiet) ir kaķim zem astes, un vajadzīgs no tā visa ir tikvien kā lai mēs spējam mīlēt līdzīgi. pat ja ne viens otru. kaut vai tikai potenciaali. vot tā atjēgties - tas ir kā komunismam sabrukt