uzzinot, ka Hermanis iestudēs Velbeku, pirmā impulsīvā saviebšanās gan bija tikai aiz izjūtas par kaut kādu netveramu labo toni radītām aizdomām, ka teātris, kurā iestudējamais materiāls ir pieskaņots režisora polit uzskatiem, nav sevišķi gaumīgi - bet nekādus konkrētus bezgaumību vai nekorektumu piesaucošus argumentus, saprotams, nebija adekvāti lietot. Savukārt, pēc noskatīšanās sliecos domāt, ka šajā gadījumā šāda pieskaņotība, iespējams, ir drusku mazinājusi izrādes jaudīguma potenciālu - vismaz, salīdzinot ar citiem AH veikumiem. Tb - AH no grāmatas autora acīmredzami tik ļoti čurā karstu, ka nav uzskatījis par vajadzīgu pats izveikt nekādu pienesumu. Cerēšana uz to bija galvenais iemesls, kāpēc skatījos - interesēja, ko AH būs izdarījis ar bišķu plakano velbeku. Tā baigi neko nebija. Izņemot ļoti kruto gājienu ar tēlu sapludināšanu un neērtības zosādu izraisošā Znotiņa hibrīda uzmeistarošanu, ietilpinot tajā kategorisku pārliecību par rietumu pašdestrukcijas procesu un apkopojot visu velbeka nostāju par eiropieša pārspīlētā korektuma un atsvešinātības no sevis izveidotu bezpārliecības tizleni . Par kura iznešanu milzīga uvazuha znotiņam. Kā arī visnotaļ gaumīgi simboliskām nozīmēm pārblīvētā mūkukrāsas dīvāna apspēlēšanas veidi. un vispār visādas krutas scenogrāfijas. Bet tas arī viss. Visādi citādi mēs dabūjam tikai noskatīties grāmatu neveiklākā tulkojumā, nekā latviskajā izdevumā atrodamais. Tas ir - viss jau ir labi, izrāde ir ļoti laba, ah ir forši nokonkretizējis Velbeku, bet visu laiku nākas atcerēties, ka ah līdz šim lielākoties ir bijis jaudīgāks.