man ieslēgusies kādu laiku nebijusi huinja, ka, ja kaut kas ir pamatiigi aizgaajis pa pieskari, visu vajag nochakareet taalaak pavisam liidz peedeejam, izturoties pilnīgi absurdi - it kaa ne speciāli, kaut kā tā sanāk. un peec tam kaarpiities aaraa no galiigaakaas pakaļas. nezinu, kaapeec. lai paskatiitos, no cik dziljas bedres es varu tik aaraa? lai nonaaktu taadaa, no kuras vairs nevaru tikt laukā?
varbuut tas vienkaarshi ir paargurums no tā, ka pārāk sen nav bijis labi.
bet kaut nu man pietiktu spēka šobrīd nearvienu vairaak neko nerunaat. es tagad nedriikstu cilveekus. nevienu.