un tā es regulāri apzināti radu apstākļus, kas varētu būt par iemeslu viskautkam nočakarēties. Radu tikai tāpēc, lai tad, kad tiešām nočakarējas, varētu mierināt sevi ar versiju, ka čakars ir tikai atbildes reakcija uz manu čakarēšanos - un līdzarto, es to teorētiski varu pārtraukt, vairs neizraisot iemeslus un izlabojot jau izraisiitos. kas, protams, nav pārāk saprātīgi, jo tikpatlabi mana čakarēšanās var būt izraisījusi kaut ko neatgriezenisku.
bet pa lielam tas liecina to, ka man labāk patīk, ja 'pati vainīga', nevis 'nepietiekami lieliska'. kaut kāda brīvības ēmm..ilūzija, saprotiet:)