par dzīvot nemācēšanu
nu nedrīkstēja atkal piemirst, ka, lai kā es līstu no ādas ārā, mēģinot panākt kaut kādu dzīves viengabalainību un sakarīgu notikumu attīstību,dzīve man vienalga sastāv tikai no miljons sasvstarpēji nesaistītiem fragmentiem un tā tas būs vienmēr. viss pēkšņi pagadās no nekurienes un tāpat pēkšņi arī pazūd bez likumsakarīgām beigām, neatstājot aiz sevis neko. - Jo es vnk neprotu neko izvērst, risināt, ietekmēt tā, kā man to gribētos. Māku tikai izmest no rokām visas tajās iekritušās iespējas. Vienkārši tāpēc, ka stulba. Tikpat labi es varētu katru rītu pamosties, neatceroties neko no līdzšinējā, un dzīve nebūtu necik absurdāka un nejēdzīgāka par to kā ir tagad.