viņa nekad nav īsti laimīga...
.........reiz bija tik sen kā bērnībā
Ar smilšu stirnām jūrmalā aulēkšiem dzēra laimi reiba smējās acis kā saullēkts spoži šaudījās
viņš bija tai blakus turēja cieši tās roku lai neaizskrien viļņiem līdzi
ieveda savus stirniņu siena šķunī ar zīda palagiem un zīdu starp zvaigznēm
Atnāca rīts uz pieres piesprauda skūpstu kā degošu zvaigzni
un devās uz pasauli kurā viņai nav vietas....