Tu savos piemēros uzdod mazliet nepareizos jautājumus. Raize par to, ka tīkla var kādā brīdī nebūt, neapšaubāmi laika gaitā tikai turpinās mazināties, taču šī raize nav vienīgais digitālā hoardera arguments, līdz ar ko "kāpēc tu to glabā, internets taču nepazudīs" ir pilnīgs straw man.

Nav jāpazūd internetam, lai kļūtu nepieejams saturs. Cik nav redzēti veci torrenti ar 0 seediem - reiz kādam kaut kur bija, vairs nav. Publiskās satura vietas mainās, servisi aizveras, maina politiku, pakļaujas kopīrastu iesniegumiem utt. Saturs, kas vienā brīdī ir, otrā var vairs nebūt, īpaši ja runa ir par ilgtermiņu.

Ļoti populārs aturs, protams, visticamāk tā arī nepazudīs, jo būs tīklā n dažādās vietās un veidos, bet jo tālākā cilvēces kultūras lauka perifērijā ir konkrētais darbs un mazāk zināms tas ir, jo lielāka iespēja tam tomēr pazust. Ja to uztver kā skalu, kur vienā galā ir Zvaigžņu kari un otrā ir tavi Bellacord ripi, tad iznāk par katru vērtīgo lietu piedomāt, kurā punktā uz šīs skalas tā ir, un lemt, vai ir vērts pieglabāt drošībai, t.i., vai pastāv risks nākamreiz vairs neatrast. Savukārt, satraukums par to atkrīt pilnībā, ja par saglabāšanu personīgi sev var vienmēr bez nosacījumiem parūpēties pats un šis ilgtermiņa saglabāšanas uzdevums nav jāatstāj citu rokās.

Tāpēc arī es turpinu krāt terabaitus ar mūziku un kino, turklāt arī sev vērtīgus youtube/vimeo/utt klipus/koncertus/lekcijas/utt mēdzu saglabāt lokāli arhīvam - ir daudzreiz nācies pēc mēneša vai gada saskarties tajā pašā youtubā ar "video vairs nav pieejams", un tad iet un malt cauri tīklu, vai kāds interesents nav paspējis uztaisīt mirroru kāda taivānas video servisā (nereti - bez rezultātim).

Vēl pastāv arī arguments "savā kārtībā vieglāk orientēties", bet tā jau vispār ir mazliet cita tēma - par kārtību datos vs spēcīgu search.