Mans tēvs, kuru dikti mīlu un cienu, tāds skarbs, noslēgts vientuļnieks no dabas, savulaik pēc Sibīrijas nometnēs nolauztiem 10 gadiem bija nodomājis neatgriezties Rīgā, bet palikt uz kādas no lielajām Sibīrijas upēm par bakenščiku. Bakenščiks ir vīrs, kurš dzīvo taigā pie upes, desmitiem kilometru uz abām pusēm nav neviena cilvēka, un pārrauga peldošās bākas, kas rāda kuģu ceļu. Kad beidzas navigācija un upe aizsalst, viņš paliek viens uz visu ziemu - ar pēdējo pārtikas kravu, ko saņēmis no pēdējā kuģa, ar ieroci, lamatām un zvēriem mežā.
Bet nu nepalika, atgriezās tomēr - tēva tēvs bija miris, un tēva māte lūdzās...

Starp citu, ir tāda super jautra grāmata "Vēsā jaunava", - par līdzīgiem vecīšiem Islandē, medniekiem gan. Iesaku no sirds.