ugunsgrēks ir kaut kas fascinējošs. it kā biedējošs, tai pašā laikā tik varens un tik skaists... parasti jau cilvēki krīt panikā, un to skaisto neredz. es tīņa gados tēloju varoni, aizlaidāmies no skolas ar draugu uz tuvumā esošas mājas ugunsgrēku (nē, to mēs neorganizējām), piedalījāmies visādi, pat skolā paldies publiski pateica... un man laukos vienreiz dega siena šķūnis, zibens iespēra. arī dzēsu. kaut kā bez panikas. ar bijību. bet skaistums tur kaut kur ir, ja no tā nenobīstās. ārprāta un iznīcības skaistums varbūt...