nu ar aci un tausti jau rētas neredz, bet tas nenozīmē, ka nebūu mēs sakosti, tie jūsu mīļotie un mīlētie bērni.
Un nesaprotu kapēc jūs domājat, ka bērni jūs nemīl... Dažkārt jūsu iedomātā bērnu bezjūtība ir apvainojoša. Tu nemīlēji savu māmiņu? Mīlēji. Es ar tā pat mīlu. Nemīlēt nemaz nav iespējams. Tikai tā pat kā jūs, vacāki, redzat mūsu, bērnu, trūkumus, tā pat arī mēs, bērni, redzam, jūsu - vecāku trūkumus. Un tam nav nekāda sakara ar mīlestību - mīlestība pastāv ārpus, vienkārši ir. Mēs, bērni, jūs, vecākus, vienkārši mīlam. Un nevajag domāt, ka pēc tam mēs kaut ko sapratīsim - mēs saprotam jau tagad...
Jūs mīlat mūs, mēs mīlam jūs, jūs kožat mums, mēs kožam jums...