Mana dzīve [entries|archive|friends|userinfo] makgaivs [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Absolvēšana [Jul. 3rd, 2012|05:33 am] Nu ko, lielās akadēmiskās mācības ir pievarētas, tagad var pievērties tikai darbam, un atkla darbam. Jācer, ka kādreiz arī noderēs Ar izcilību pabeigtais grāds... link post comment

Reizēm dzīve ir... [Oct. 13th, 2010|04:40 pm] Reizēm dzīve ir skaista, kaut arī tā ir rūgta. link post comment

[Sep. 5th, 2010|09:20 pm] Cik pasaulē cilvēki ir stulbi!!! Varētu reiz kaut ko iemācīties un saprast, kas ir lietas dzīvē, un kas ir patiesā dzīves jēga un nākotne, un ko nozīmē veselība, un ka tās nav nekādas smirdīgas ripas HERBALIFe, vai tamlīdzīgi sūdi... link post comment

01.09.2010 [Sep. 2nd, 2010|02:24 am] Nu jau kārtējais pirmais septembris akadēmiskās izglītības jomā, bet ne ar ko īpašu nepārsteidza :) Šodien bija TIKAI četras lekcijas, nu kā nekā jāsāk nopietni mācīties jau no pirmās dienas un nav ko lieki tērēt laiku, tātad jau astoņos no rīta jābūt skolā lai klausītos Parta kunga speckursu, visumā sķiet, ka nebūs lielas izmaiņas no tā kā viņš pasniedza iepriekšējā semestrī, bet nu tik un tā jāpiespiežas un būs vien jāceļas un jāiet, kā nekā iepriekš negāju, tagad tā ka vajadzētu, ar otro lekciju sapratu, ka nu arī Ozols nemainās, kaut sākums likās ļoti cerīgs, bet tā lēkāšana pa slaidiem, kad nepaspēj jau kaut ko piezīmēt pierakstos, kad priekšā ir jau cits slaids- bet nu slaidi ātri arī beidzās... Un tad pēc lielā pusdienu pārtraukuma, kurā gan tika kārtotas papīru lietas, bija jauns pasniedzējs, ar kuru gan es individuāli, bakalaura darba sakarā, un ne tikai biju iepazīstināts jau iepriekšējā semestrī, pārsteidzoši interesants un jauks pasniedzējs, jauns un saprot, ap ko lietas grozās, un ka ir lietas ko var nemācīt, bet par ko pilnīgi noteikti ir jāstāsta, neaizmirstot arī par kādu humora devu. Un diena universitātē beidzās ar Ivanovu, nu jau pierastu pasniedzēju savos brīnum gājienos, bet nu jau būs Optika ne vara vadi. Un tad mājas, nepierasti tik ilgi pēc vasaras sēdēt auditorijas, un saldus sapņus, un tagad ir nakts cēliens, jo nogulētas tikai sešas stundas, un tad jau atliek apdarīt mājas darbus, sagatavoties rītdienas lekcijām, un palasīt IGO. link post comment

DZiesma par sevi. [Aug. 16th, 2010|11:15 am] Tagad dziedāšu dziesmu par sevi, Un par dzīvi ko dzīvoju es. Tikai žakete, ko tēvs man devis, Manim godīgi dzīvot vēl liek. Kāpēc mācijos skūpstīt es lūpas, Kad man laiks vēl bij konfektes ēst? Tagad nevaru kaislību žūpas Savā sirdī ne apslēpt, ne dzēst. Ar vistrakākām sievietēm varu Dienām, naktīm es trakot kā velns. Tad es nezinu vairāk ko daru Un ap acīm viss sagriežas melns. Bet kad pāriet šīs kaislību alkas Ne man gribas vairs dziedāt un smiet. Viens pats sēžu es kaut kur uz malkas Un cik labi, ka garām viss iet. Tā tad būs mana pēdējā dziesma, Kas nāks tālāk, to velns viņu zin! Viena sirds tagad izdeg, kā liesma, Kura kvēlo, kaut virsū tai min. /A. Čaks/ link post comment

Salidojums [Aug. 15th, 2010|03:39 pm] Cik pasaulē tomēr ir jauki cilvēki, un patiesi klasesbiedri. Šajā nedēļas nogalē bija manas klases salidojums, un pēc tā ir patīkamas sajūtas un prieks par kopā piedzīvoto, varbūt arī ne vienmēr tik vieglo laiku, bet patīkamo vidusskolas laiku. Paldies visiem, kas bija tur. link post comment

kā mēs kļūstam lieli? [Aug. 8th, 2010|12:54 pm] [ music | Mana dziesma ] Lasot internetā kādas meitenes dienasgrāmatu man radās pārdomās, kas arī tika atstātas komentārā viņai zem viņas ieraksta. "Mēs. Kā cilvēks kļūst liels? Vai tas ir smags un nenogurstošs darbs? Vai tas notiek brīdī, kad cilvēks ir īstajā vietā un īstajā laikā? Vai arī šajā cilvēkā jau piedzimstot ir ielikts, kas tāds, kas to jau zīdaiņa vecumā padara lielu? Kas tas ir? Domāju, ar aizkustinājuma asarām acīs skatoties uz Renāru un tūkstošiem dziedātāju Dziesmu svētku Koru koncertā izpildot "Manu dziesmu".... :) " http://laimaromberga.blogspot.com/2010/07/ka-cilveks-klust-liels-vai-tas-ir-smags.html#comment-form Kļūt lielam nozīmē tikpat kā lielu darbu, arī pārdzīvotās un izciestās ciešanas, kamēr mēs esam mazi, mēs akli uzticamies visiem, un visam, bet tad mēs augam, piedzīvojam pirmās vilšanās vecākos, draugos, pedagogos un pamazām pieaugot mācāmies kā izdzīvot šajā Lielajā dzīvē, un pamazām kļūstam lieti, piedzīvojam pirmās lielās vilšanās attiecībās, piedzīvojam nākamās, un tad jau vairs neesam mazi bērni, kuri uzreiz iemīl un mīl bez nosacījumiem, bet baidāmies, un sākam domāt reāli ar prātu, un tā mēs pieaugam, un kļūstam lieli, ja bērnībā, kad esam mazi, mums māca neuzticēties visiem apkārtējiem un svešiniekiem, tad kad esam lieli mēs mācāmies uzticēties saviem pašiem tuvākajiem, jo vrb ne viņi tieši, bet arī paši tuvākie ir nodarījuši mums kādus vieglāk vai grūtāk pārciešamus pārdzīvojumus. Jā, kas nenonogalina mūs, padara mūs stiprākus, vai arī cietākus... ar akmens sirdīm un dvēselēm... link post comment

RTU Telekomunikāciju maģistrantūra [Jul. 25th, 2010|07:11 am] Šodien uzzināju cik ir gada maksa par studijām manā izvēlētajā programmā maģistros, un tie ir TIKAI 1425.00 Ls, kad stājos bakalauros bija tikai 880.00 Ls, bet nu par laimi abus šo rēķinus apmaksā valsts. link post comment

Izlaidums [Jul. 4th, 2010|01:05 am] RTU ir pabeigts, tas ir tāds prieks, ka smagais darbs ir nesis kādus augļus, bet nu viss tikai turpinās, un nekas jau vēl nav beidzies, viss turpinās maģistratūrā,. Bet bija foršs izlaidums, un lielisks afterpārtijs, patiešām patīkami. Un rīta saule pēc tam Saulkrastos, feini, tā ir burvība, ko sniedz tiešām lieliski cilvēki. link post comment

:) [Jun. 17th, 2010|04:39 pm] Bakalaurs kabatā :) link post comment

Bakalaurs [May. 26th, 2010|04:50 pm] Gadi iet kā stirnas un nenāk atpakaļ... Cik ātri skrien gadi, un nemaz jau nemanot ir pienācis pats pēdējais solis Bakalaura grāda iegūšanā, ir vairs tik jānoliek viens eksāmens, un jā-uzraksta bakalaura darbs, vēl mazliet tam ir laiks un ar apņemšanos padusē to izdosies paveikt, jāsaņemas un jāizcīna šī cīna par augstāko izglītību, lai var turpināt mācīties tālāk, un sasniegt augstākus apvāršnus. link post comment

Vientulība [Feb. 8th, 2010|06:22 pm] Kāpēc gan pasaulē tik bieži cilvēki jūtas vientuļi? Un kāpēc visi vienmēr tā skrien? Reiz pa reizei pienāk dzīvē brīži, kad nejūtamies labi, vai arī kad mūs kāds sāpina, bet par to visu smagāk sāp sajūta, ka neesi vajadzīgs nevienam, un ka visiem esi tikai slogs, un tikai izturēsies pret tevi laipni un mīļi, lai nebojātu savu tēlu, bet nevis tāpēc, ka tiešām atbalstītu un mīlētu tevi, tavu būtību. Jā, izmantošana ir pasaules alga. Reiz dzīvoja viens puisis - cītīgs, jauks un mīļš, bet ar savu viedokli, kuram nereti nebija piekritēju? Kāpēc? tas jau nu ir sarežģīts jautājums, un diezin vai kāds to līdz galam saprastu, jo mūsu sabiedrībā ir pārāk daudz stereotipu,un vēl vairāk nepateiktu lietu, un neizdarītu darbu. Es nezinu kāpēc, bet pasaule nepieņem ideālistus un sapņotājus, nu īstenībā saprotu... Bet nu visi nevar būt vienveidīgā, klasiskā masa, kas dara to pašu, ko ir pieraduši darīt visi, bet tiem ir viedoklis par lietām un cilvēkiem, kas nebūt nav nāvējošs, bet to pieņemt nav viegli, jo katrā no mums ir atkāpes no mūsu uzskatiem un filozofijas, jā ik katrs mēs vairāk vai mazāk esam pretrunā ar to, citi to sauks par divkosību, bet nu es īsti tam negribētu piekrist... Tāpēc, ka mēs esam pretrunā ar sevi mums ir ari grūti reizēm pieņemt citu viedokli, un laust vienošanās ar sevi nebūt tādie, kādi mēs varētu būt. Un tad šis puisi sabruka, un tika pārvērtētas ļoti daudzas vienošanās, mērķi un pasaules uzbūves īpatnības. link post comment

Kāpēc? [Dec. 23rd, 2009|05:32 pm] [ music | Savādā pasaule ] Kāpēc es putniem vaicāju? Ir dzīve, ir putni, un ir debesis šai pasaulē, kura ir tik dīvainai, un mēs sakām vārdus, ko reizēm paši neapzināmies, un varbūt tieši tāpēc citiem liekas tie tik savādi? Un varbūt tāpēc rodas tik daudz jautājumu kāpēc, nezinu, grūti saprast vai tas tiešām ir tā, bet jautājums paliek Kāpēc? Vai uz to vispār var atbildēt? un kas ir mūsu dzīve un kas mēs esam uz šīs pasaules? jūra, smiltis, vai viļņi jūrā? un vai mūsu dzīvība un eksistenci nav kā bērnu smilšu pilis liedagā, kas ar nākamo vilni vai paisumu tiek aizskaloti jūrā? Bet tad nāk putni un ņem mūs sev līdzi un lido kaut kur pavisam tālu, un mēs attopamies vēl savādākā pasaulē, vel savādākas jūras malā. link post comment

ceļš [Nov. 20th, 2009|01:24 pm] Bij rīts, un tas bija ļoti sen, tik sen, ka to atceros es un Dievs, bet varbūt tomēr vēl kāds? Varbūt, bet tam nozīme būs tikai tad, ja viņs to pats reiz apzināsies. Mēs gājām pa ceļu, kas drīzāk atgādināja šauru dubļainu taku. Mēs bijām liels pūlis, bet dvēselēs tomēr tik vieni, vieni kā ceļmalas stabi- nostādīti zināmā attālumā viens no otra un bezspēcīgi tuvoties viens otram. Tās mūsu dvēseles, kas brīvību gaida, pār kuru tik daudz asiņu ir liets. Un mēs cīnījāmies, gājām kaujā cīnīties ar naidnieku, un paši ar sevi, lai izcīnītu sev nākotni, sev iedvesmu un lepnumu par savu rīcību, par sevi un mūsu nākotni. Tā nu devāmies pa ceļu uz priekšu, kur ceļa vairs nebij- katrs solis kā mokas, ar katru soli arvien dziļāk un dziļāk purva dūkstīs, bet gājām, par spīti visam gājām un neapstājām, jo zinājām mūsu mērķis ir vēl tālu. Tā pagāja minutēs, stundas un dienas, purvu atkal nomainīja ceļš- lielcelš, balts un putekļiem klāts, tad atkal meži un purvāji, un tā mēs gājām un meklējām savu vietu. Mēs bijām kā upe, kas strauji plūst un mainās, mums bija spēks un vara pakļaut kalnus, klintis un dzīvības, bet tomēr tik vientuļi plūstdama tik uz jūru tā skrien, ar vienu mērķi tik uz priekšu. Bet tā jau nevar, tā var tikai upe. - Mums jāapstājas, jāpadomā, ko darīt tālķa, via tiešām šis ceļš, kas brīžiem ir bezceļs ir pareizais, vai tiešām mums nevajadzēja stāt un izcīnīt savu kauju kur citur, tur pagātnē, lai varētu būt laimīgi tagad, nezinu bet mēs gājām tik uz priekšu. Un pēkšni pār mums nāca apziņa – stāt! Tam visam nav jēga. Nav jēga skriet un dzīties pēc svešā naidnieka, kas sen jau prom no mūsu zemes, bet mēs tik ejam meklēt to, mums jāpastājas, jādodas mājās un jāsajūt mīļoto māju kamīna guns, mīļotās meitenes smaids, kaut viņa pati vēl kaut kur klīst un redzēta nav. Bet varbūt kādreiz baltā kreklā pār tīrumu tā nāks un savu silto smaidu sniegs. Tā nu mēs stāvam ceļa vidū un domājam, domājam kurp doties tālāk, ko meklēt un kam atdoties. Bet tagad mēs esam nonākuši savā vietā, savā zemē, kur par mums asinis ir lējuši mūsu senči gan pret skandināvu ofensīvām, gan krievu, vācu un visām citām varām. Un mēs atkal ejam pa ceļu meklēdami paši sevi. link post comment

dzīve [Nov. 19th, 2009|10:49 pm] [ mood | pārdomas ] Ir vakars tik vēls Un tumsa tik bieza, Kā biezputra brokastīs. Es sēžu istabā siltā, Tik siltā kā kamīna liesma, Kā dvēseles gaisma, Kas mīļošā sirdī plaukst. Sirdī, kur dzimst laime, Spoža kā saule rītausmā. Bet domās esmu kur citur, prom no šīs drošās vietas, Tur, kur drošību sniedz zeme, Un pašu raktas tranšejas, Un plinte pie sāniem. No rīta būs jādodas tālāk, atstājot ierakumus kaimiņu pulkiem, Kas nāks mūsu vietās, Un mēs lodēm svilpjot, Un sirdīm pukstot cīnīsimies, Par mīļotajām, par tēvu mājām, Par Tēvzemi. Par Tēvzemi, kur saknes vij ozolu dēli, Kur mīlestība rodas, Kur pārnākot no tranšejām, Latvju meitas puišus gaida. link 2 comments|post comment

Paarlasiju [Nov. 30th, 2007|11:27 am] Kas gan ir ar mani noticis shajaa laikaa, kaa esmu mainiijies, bet... link post comment

Brīnišķīga diena [Aug. 23rd, 2006|11:19 pm] Es šodien esmu nolēmis doties uz Magnētu, nu labi sakravāju mantiņas un dodos uz vilcienu! Iekāpju 17 trolejbusā un braucu, vilcienā dziedādams, jūtu būs laba diena, vilcienā iekāpjot satieku sen neredzētu cilvēku- savu pirmo mīlestību- Simci :), vilcienā runājām ar viņu, baigi žēl, ka vilciens līdz Priedainei iet tik ātri- sarunu nācās beigt, bet bija jauki, tālāk cauri mežam uz sacensību starta vietu, un distancē temps bija vienkārši nernormāls, 'pateicoties Andrim, kas man visu laiku mina uz papēžiem un distance beigās tika izrauta uzvara tikai ar 15 sekunžu pārsvaru! Un pirmo reizi sezonā ES ESMU PIRMAIS!!! link post comment

Es cenšos uzzināt, ko es gribu! [Jul. 7th, 2006|07:49 pm] Es nezinu kādu cilvēku es sev blakus meklēju, nesen draugos es izvērsu nelielu diskusiju par saistītu tēmu un zinu, ka man nevajag nekādu princesi uz zirņa, ne arī ārkārtīdi pastāvīgu skuķi, ez zinu man vajag samērā aktīvu un traku skuķi, kurš ir spējīgs nosēdēt mierā un arī brīvo laiku pavadīt atktīvā atpūtā uz ūdens, ar kājām vai velo! Vēl jau būtu vajadzīga interese, kaut neliela par sportu un būtu labi, ka dejotu tautas deju un nesmādētu paklaiņošanu trešdienu un ceturdienu vakaros klīšanu par Pierīgas mežiem, grāvjiem un purviem, bet kur lai tādu rauj? link 2 comments|post comment

Pārdomas [May. 11th, 2006|04:37 pm] Ilgi domāju un tagad esmu nolēmis uzrakstīt nelielu turpinājumu saviem pantiņiem, no kuriem viens zināmās aprindās ir visai iecienīts. Nu tad sāku: Viņas smaids, kur gūstā es biju kritis, Mani apbūra, un apbur vēl tagad, Bet grūti saprast kāpēc tā... Ir cilvēki, kuri spēj sagraut cilvēkus tik ar skatienu, Ir cilvēki, kuri spēj pacelt un iemīlēt citus no skata vien. Bet ir arī cilvēki, kuri neapzinās šo spēku. Tagad es zinu viņa, kaut gan mīļa man, nebija mana mīļotā, Jo ja cilvēks cilvēku mīl, tad tas ir kas vairāk! Tā bij vienkārša lieliska sajūta, Ko viņa ar savu smaidu un skatu dejas laikā var dot otram cilvēkam. Šī sajūta, kad pāris dejo mūsu tautas dejas, Un dejo bez kompleksiem, ar pilnu adevi, Ir vienkārši neaprakstāmi jauka! Tagad papildus savam skolas deju kolektīva, Apmeklējot RTU danču es sajūtu atšķirību un spēju novērtēt To iespēju, Ko dod deja un ko nozīmē dejas baudīšana, nevis dejošana. Jo, ja deju dejo ar baudu, tad tā var radīt spēcīgu atkarību, Pat spēcīgāku, ka no šņabja vai heroīna! link post comment

ZPD [Jan. 13th, 2006|08:32 pm] nu tas brīdis ir pienācis - Zinātniskais ir jāpabeidz- gan jau rītvakar :) link post comment

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]