| Pārdomas |
[May. 11th, 2006|04:37 pm] |
Ilgi domāju un tagad esmu nolēmis uzrakstīt nelielu turpinājumu saviem pantiņiem, no kuriem viens zināmās aprindās ir visai iecienīts.
Nu tad sāku:
Viņas smaids, kur gūstā es biju kritis,
Mani apbūra, un apbur vēl tagad,
Bet grūti saprast kāpēc tā...
Ir cilvēki, kuri spēj sagraut cilvēkus tik ar skatienu,
Ir cilvēki, kuri spēj pacelt un iemīlēt citus no skata vien.
Bet ir arī cilvēki, kuri neapzinās šo spēku.
Tagad es zinu viņa, kaut gan mīļa man, nebija mana mīļotā,
Jo ja cilvēks cilvēku mīl, tad tas ir kas vairāk!
Tā bij vienkārša lieliska sajūta,
Ko viņa ar savu smaidu un skatu dejas laikā var dot otram cilvēkam.
Šī sajūta, kad pāris dejo mūsu tautas dejas,
Un dejo bez kompleksiem, ar pilnu adevi,
Ir vienkārši neaprakstāmi jauka!
Tagad papildus savam skolas deju kolektīva,
Apmeklējot RTU danču es sajūtu atšķirību un spēju novērtēt To iespēju,
Ko dod deja un ko nozīmē dejas baudīšana, nevis dejošana.
Jo, ja deju dejo ar baudu, tad tā var radīt spēcīgu atkarību,
Pat spēcīgāku, ka no šņabja vai heroīna! |
|
|
