| ceļš |
Nov. 20th, 2009|01:24 pm |
Bij rīts, un tas bija ļoti sen, tik sen, ka to atceros es un Dievs, bet varbūt tomēr vēl kāds? Varbūt, bet tam nozīme būs tikai tad, ja viņs to pats reiz apzināsies.
Mēs gājām pa ceļu, kas drīzāk atgādināja šauru dubļainu taku. Mēs bijām liels pūlis, bet dvēselēs tomēr tik vieni, vieni kā ceļmalas stabi- nostādīti zināmā attālumā viens no otra un bezspēcīgi tuvoties viens otram. Tās mūsu dvēseles, kas brīvību gaida, pār kuru tik daudz asiņu ir liets. Un mēs cīnījāmies, gājām kaujā cīnīties ar naidnieku, un paši ar sevi, lai izcīnītu sev nākotni, sev iedvesmu un lepnumu par savu rīcību, par sevi un mūsu nākotni. Tā nu devāmies pa ceļu uz priekšu, kur ceļa vairs nebij- katrs solis kā mokas, ar katru soli arvien dziļāk un dziļāk purva dūkstīs, bet gājām, par spīti visam gājām un neapstājām, jo zinājām mūsu mērķis ir vēl tālu. Tā pagāja minutēs, stundas un dienas, purvu atkal nomainīja ceļš- lielcelš, balts un putekļiem klāts, tad atkal meži un purvāji, un tā mēs gājām un meklējām savu vietu.
Mēs bijām kā upe, kas strauji plūst un mainās, mums bija spēks un vara pakļaut kalnus, klintis un dzīvības, bet tomēr tik vientuļi plūstdama tik uz jūru tā skrien, ar vienu mērķi tik uz priekšu. Bet tā jau nevar, tā var tikai upe. - Mums jāapstājas, jāpadomā, ko darīt tālķa, via tiešām šis ceļš, kas brīžiem ir bezceļs ir pareizais, vai tiešām mums nevajadzēja stāt un izcīnīt savu kauju kur citur, tur pagātnē, lai varētu būt laimīgi tagad, nezinu bet mēs gājām tik uz priekšu. Un pēkšni pār mums nāca apziņa – stāt! Tam visam nav jēga. Nav jēga skriet un dzīties pēc svešā naidnieka, kas sen jau prom no mūsu zemes, bet mēs tik ejam meklēt to, mums jāpastājas, jādodas mājās un jāsajūt mīļoto māju kamīna guns, mīļotās meitenes smaids, kaut viņa pati vēl kaut kur klīst un redzēta nav. Bet varbūt kādreiz baltā kreklā pār tīrumu tā nāks un savu silto smaidu sniegs.
Tā nu mēs stāvam ceļa vidū un domājam, domājam kurp doties tālāk, ko meklēt un kam atdoties.
Bet tagad mēs esam nonākuši savā vietā, savā zemē, kur par mums asinis ir lējuši mūsu senči gan pret skandināvu ofensīvām, gan krievu, vācu un visām citām varām. Un mēs atkal ejam pa ceļu meklēdami paši sevi. |
|