| Vientulība |
[Feb. 8th, 2010|06:22 pm] |
Kāpēc gan pasaulē tik bieži cilvēki jūtas vientuļi? Un kāpēc visi vienmēr tā skrien?
Reiz pa reizei pienāk dzīvē brīži, kad nejūtamies labi, vai arī kad mūs kāds sāpina, bet par to visu smagāk sāp sajūta, ka neesi vajadzīgs nevienam, un ka visiem esi tikai slogs, un tikai izturēsies pret tevi laipni un mīļi, lai nebojātu savu tēlu, bet nevis tāpēc, ka tiešām atbalstītu un mīlētu tevi, tavu būtību.
Jā, izmantošana ir pasaules alga.
Reiz dzīvoja viens puisis - cītīgs, jauks un mīļš, bet ar savu viedokli, kuram nereti nebija piekritēju? Kāpēc? tas jau nu ir sarežģīts jautājums, un diezin vai kāds to līdz galam saprastu, jo mūsu sabiedrībā ir pārāk daudz stereotipu,un vēl vairāk nepateiktu lietu, un neizdarītu darbu. Es nezinu kāpēc, bet pasaule nepieņem ideālistus un sapņotājus, nu īstenībā saprotu... Bet nu visi nevar būt vienveidīgā, klasiskā masa, kas dara to pašu, ko ir pieraduši darīt visi, bet tiem ir viedoklis par lietām un cilvēkiem, kas nebūt nav nāvējošs, bet to pieņemt nav viegli, jo katrā no mums ir atkāpes no mūsu uzskatiem un filozofijas, jā ik katrs mēs vairāk vai mazāk esam pretrunā ar to, citi to sauks par divkosību, bet nu es īsti tam negribētu piekrist... Tāpēc, ka mēs esam pretrunā ar sevi mums ir ari grūti reizēm pieņemt citu viedokli, un laust vienošanās ar sevi nebūt tādie, kādi mēs varētu būt.
Un tad šis puisi sabruka, un tika pārvērtētas ļoti daudzas vienošanās, mērķi un pasaules uzbūves īpatnības. |
|
|
