"Kā pelnos, kā miglā pazūd mani vārdi, tauta un draugi."
Šorīt uzausa "pelēks, pretīgs rītiņš". Pēc dienas, kas, iespējams, ieietu vēsturē kā visvairāk piekladzinātā diena ar "laimīgu..", ja vien kāds to gribētu piezīmēt vai būtu ieklausījies vakardienas žvadzināšanā. Ausis jau sāp. Nē, galva vairāk. Itkā gatavas, starptautiski atzītas frāzes kautko izteiktu. Varbūt vienīgi tās izteicējam - atvieglojumu pēc pienākuma izpildes. Rodas tāda sajūta. Norai Ikstenai bija laba pasaka par "ciemu, kurā vārdi sasala gaisā". Stāsta beigās no vervelēšanas, tenkošanas, tukšo salmu kulstīšanas debesis bija tik sablīvētas ar vārdiem, ka pat saules gaismai vairs neatradās sprauga, lai iespīdētu ciemā. Varbūt tāpēc šodien apmācies.

P.s. Ja kaut ko nejaucu, ciemu glāba atklājums, ka no sirds pateikta, laba vārda vietā atpakaļ uz zemes nokrīt vairāki sliktie.