Es par tevi nekad nēsmu bījis sliktās domās, man nepatīk ka kaut kam pienāk beigas, un es cenšos pierādīt šajā pasaulē ka kautkas tomēr ir mūžīgs, es nevaru tev ne samelot, es nevaru tev no dvēseles uzdirst, un tagad kārlis man te saka lai es neraudu, kaut arī to darīt netaisos, citēju kārli

Kārlis : Jesus don† cry.

Saproti mani, un SAPROTI takš beidzot pati sevi.
Padomā, es vēlos lai tu apsēdies pie loga, paņem rokās to fakino lāčuku kuru es tev uzdāvināju un padomā, padomā kāda tu bīji un kāda tu tagad esi, tu esi sevi apslāpējusi, bet kā man to zināt, es tevi knapi redzu, un tas ka Jānis Jukna man rupji sakot "uzdirš" lai es tevi lieku mierā, nu piedod mani bet es tevi katru dienu skolā neredzu, es nemācos ar tevi vienā skolā, piedod bet man ir cita skola. Es negribu teikt ka man ir žēļ, bet man tas ir jātzīst un es ar nožēļas sajūtu nespēju dzīvot, un kamēr es nepanākšu kaut vai uzticamu draudzību šī sajūta paliks ar mani. Es šodien pavadīju visu dienu kopā ar meiteni, nevis tapēc ka man pret viņu ir jūtas bet tapēc ka viņa ir mans draugs un viņa pēc gada pašķīras ar džeku pie kura es tagad esmu mājās. Es vēlāk par to gan jau rakstīšu žurnāli, par šo dienu, bet tad kad es viņai uz sava cd-p uzliku Placebo - Special Needs viņa sāka raudāt, nevis par Kārli un viņu, bet par mums abiem, es pirmo reizi mūžā redzēju ka kāds par mums nobirina asaru, tā kā apsēdies un padomā, es tev vairāk neko nelūdzu.

P.s
Arlabunakti un skaistu tev saulrietu vēlu, un cerams ka viņā noskatoties tu iedomāsies par mani....:*