Es pat nez, vai tā ir pure bravūra. Es sāku sliekties tajā virzienā, ka pārlieku liela empātija un tolerance var novest pie hopeless sāpēm, bet ka daži cilvēki vnk ir selfish pimpji un mutes brūķēšana ir vienīgais adekvātais veids, kā ar to dīlot. Un ja tas arī nelīdz, tad lai viņi taču piš nahuj, nekādu iejūtību un pārlieku cenšanos saprast, kas tad notiek stāsta otrā pusē.