bāāāāāāāāāāc tik ļoti gribas būt mīlētai, vienkārši dzirdēt, ka kādam neesi vienaldzīga, ka liktenis nav tevi aizmirsis
bet tāāāāāās sajūtas ir visjocīgākās, ko esmu jebkad jutusi, tik nenormāli dīvaini... kad esi blakus, kad nedomāju - ir labi un vairs neviens pasaulē nav vajadzīgs, kad domāju - nē nē labi vien, ka tā ir gadījies, kad neesi blakus, kad domāju ar galvu - saprotu, ka labi vien, ka tā, tā ir labāk, kad nedomāju, kad JŪTU ar sirdi - skumstu, tik nenormāli skumstu.... tad tikai viena vēlēšanās, būt blakus, tai vakarā, tavos apskāvienos, kad neko citu nevajadzēja, un jautājums sev tik viens, kāpēc es nevarēju mēģināt??? nolādēts - kāāāāāāpēēēēēēc??????? viena maza muļķīte..... un nu vairs tiešām nekas labojams nav, esmu tik bieži sāpinājusi.... vairāk nedrīkst atļauties, ja vien tu nostāsies manā priekšā un teiksi - "dzīve ir viens mirklis, tāpēc vienkārši uzticies man" es apsolu, ka nebēgtu, ne šoreiz, varbūt es beidzot paļautos uz notiekošo
man ir apnicis.... apnicis, ka vienmēr tik pašas iemeslu pēc - viss izjūk, liekas esmu sevi kaut kur pazaudējusi, gribas aizbēgt prom, nebūt tādai kā esmu - būt savādākai - būt īpašai....