bāc tas tiešām sāp un es neciešu šos mirkļus, kad man jātiek ar to galā atkal un atkal, jātiek tam pāri un jādzīvo tālāk, jā es sākumā zināju, ka tas vienalga ne ar ko labu nebeigsies, bet... tas ir savādāk, ja tevi māna un pievil tas cilvēks, no kura to tiešām negaidīji, tik stulbi ir uzticēties cilvēkiem un pēc tam justies piečakarētai, ir cilvēki, ar kuriem jau sākumā zini, ka nedrīkst uzticēties, jo zini ko gaidīt no šī cilvēka, bet tajā brīdi, kad tevi māna un tin ap pirkstu cilvēks, kuram esi tiešām uzticējusies.... tas mežonīgi sāp. Man tiešām riebjas šie gļēvie cilvēki. Brīdi, kad redzi to savām acīm un nespēj noticēt, ka tas tiešām notiek, ko redzi un sajūta ir tāda, kā būtu smagais pārbraucis pāri, tad vienkārši gribās nobeigties turpat uz vietas. Un jūties čakarēts visu laiku... galvā skan viens vārds: "muļķe" ...un atkal un atkal saproti, ka esi pārāk naiva šai pasaulei, iemīlies pārāk bieži, dzīve tiešām nav pasaka...

ir TIK mežonīgi skumji un sirsniņa tā sāp, es zinu tāda ir dzīve, tā notiek, es zinu, ka tikšu ar to galā (kā vienmēr) bet tas nemaina to, ka sāp, un tas tiešām nav viegli