nezinu kā lai sāk.... es zinu ka mēs katrs dzīvojam savu dzīvi un pieņemam paši savus lēmumus, un mēs katrs daram tā kā mums būtu vieglāk un labāk, bet, ja man tas liekas nepareizi, tad kā lai es uz to mierīgi noskatos? Un protams peec tam, kad buushu noskatiijusies uz to visu - tad man liksies, ka vainiiga biju es, ka nespēju neko izlabot.
Man ir patiesi skumji, jo tā nevajadzētu notikt. Visiem jābūt laimīgiem, visam ir jābeidzas labi. Pasaulē jābūt labajam, labais taču vienmēr uzvar, bet kāpēc ir tik daudz netaisnības? Es ticu brīnumiem, un ceru, ka tāds drīzāk pienāks...
Lai nu kā......es vienmēr esmu ar tevi, draugs,........lūdzu nepadodies ;(

.....vai šķīvi, kas ir sasists pret grīdu 100 gabaliņos, vispār kādreiz ir iespējams salīmēt atkal kopaa taa, lai izskatītos, ka nekas nav plīsis?.....