Tavas skumjas = manas skumjas
kāpēc mēs dzīvē visu sarežģām? Mēs varētu mierīgi dzīvot laimīgi, bet kāds noteikti būs skumjš (par varmācību visā plašajā pasaulē vispār labāk nerunāsim) nu pasakiet - kā es varu būt laimīga ja man apkārt ir skumji cilvēki, ja es redzu tuvu cilvēku asaras kas arī mani sāpina? Es nevaru izlikties ka nepazīstu šos cilēkus tikai tādēļ ka viņi ir skumji un trakākais ir tas ka arī ietekmēt tur es arī neko nevaru, jo tas nav atkarīgs no manis. Es dzirdu un redzu - jūtu sāpes kam nevajadzētu būt, kas radušās pašas no sevis - no nekā, un jūtos kā piesieta. Gribas bēgt prom. Vēlētos lai kāds palīdz man - palīdzot dziedēt tā cilvēka sāpes un asaras. No tā cilvēka asarām dzimst manējās. Lūdzu apstādiniet šīs asaras un apstāsies manējās, neļaujiet šim cilēkam skumt.....

No tā cilvēka asarām dzimst manējās - šoreiz tā nav tikai metafora. Es (man tā liekas) pirmo reizi mūžā raudu tikai tāpēc ka kāds cits pazīstams cilvēks raud. Ticiet man sajūta nav patīkama. Man ir bezgala skumji. Lai arī kā daudzi domātu ka esmu varbūt cilvēks ar ledus sirdi - tā nav, es nespēju būt patiesi laimīga ja mani mīļie cilvēki nav laimīgi. Un sajūta ir nospiedoša ja tavas asaras rodas no cita skumjām.......

es nesaprotu kāpēc pasaulē ir tik daudz skumjas bēdas un nelaimju? kāpēc mēs paši sevi mokam? kāpēc mēs paši noraugāmies kā tuvi cilēki cieš, bet neko tur mainīt nespējam? kāpēc pasaulē ir tik daudz bēdu un skumju???