dažreiz man tas viss tiktiešām riebjas, izlikšanās, ka cilvēki tev patīk, aprunāšana, cilvēku liekulība, izlikšanās, ka ar tevi viss ir kārtībā... pat, ja tā nav... lai arī reizēm liekas, ka gribu zināt to, bet tas būtu pārāk daudz, viens pagaidām vēl sapratīgs cilvēks to nevar mierīgi uztvert.
kas ar šo pasauli notiek? vai varbūt, kas notiek ar mani... bet ja es jautājo to tā, tad... ar mani nekad nekas nevarēja būt normāli, es nekad neesmu bijusi normāla, lai gan vienmēr esmu gribējusi tāda būt. nē es apzinos, ka neesmu kā visi, nekad nebūšu, es uztveru lietas savādāk, lai gan daudziem liekas, ka viņi zin, bet viņi nezin, es gribu daudz vairāk, gribu daudz dziļāk, bet ne pārāk. ir lietas, ko man ir grūti uztvert, par ko ir pārāk sāpīgi domāt. gribu visu līdz tai robežai un kas zin varbūt kādu dienu vēl vairāk...