ejot no kojām uz Tērbates ielu, ejot pāri tiltam es vienmēr paskatos uz labo pusi - Gauja, dazhas mazas mājiņas upes krastā, daudz koku, varbūt arī kādas pīlītes upē peld - skatas liek atgriezties dažus gadsimtus atpakaļ, kad cilvēkam pietika tikai ar mājiņu upes krastā un kādu kas ir blakus, pārējo pasaules daļu atstājot pasaules ziņā. Bet tad šim cilvēkam vajadzēja vēl un vēl, vajadzēja komfortu, sitlumu un cilvēks vairs nespēja apstāties, viņam vajag visu ko viņš vien var iegūt no pasaules. vēl un vēl tikai ņemt no pasaules un ņemt........ rudenī, tāds kāds viņš ir tagad, var labi redzēt ka cilvēki vienkārši neprot apstāties. Šajā brīdi pasaule nav apsegta ar biezu sniega kārtu, zaļo krāsu vai svaigu pavasara gaisu, tagad pasaule ir kaila. ejot vienkārši pa ielu var redzēt ka cilvēkam pietrūkst spēka aiznest papīru līdz papīgrozam. notiek lielie ceļa darbi lai "uzlabotu mūsu nākotni". Mēs visu laiku tiecamies uz ko labāku un labāku, bet nespējam apstāties un novērtēt to kas mums jau ir.
jā droši vien arī es esmu viens no tiem cilvēkiem par ko runāju - kas nepēj apstāties. Bet tas nenozīmē ka nespēju priecāties par to kas ir, par dabu, par skaistiem saulrietiem, ko cilvēks ar savām rokām nekad nespētu neko tādu izveidot, es priecājos kaut tikai par šo mirkli