Hi... Sen neko neesmu rakstījusi, laikam skolā mans mazais sacerējums, par nākotnes plāniem, bija pēdējais. Tas jau laikam ir labi, ka nav ko rasktīt, tas nozīmē, ka esmu saskaņā ar sevi, neesmu dusmīga vai bēdīga, nav emociju tikai truls smaids, ķermenis, kas karsējas saulē, tā citreiz notiek. Citreiz parādās tā sajūta ka esi nemirstīgs tu staigā un šķiet tev nesāp, tu redzi nazi un iedomājies ka tas tik traki nesāp, ka fiziskās sāpēs ir tās pārvaramās, bet tās ko mums nodara tuvie cilvēki ir nepanesami grūtas.Nav jau ko te grūst ārā tikai sūdus, ir jau labas lietas. Es dzīvoju dzīvoklī Rīgā, kruta, mācos, nav forši, nē ir priekšmeti, kas man patīk, padodas, pagaidām. Zini, kas ir super, ka es nepazīstu nevienu, kas mācās, nu pagaidām. Un tas ka manā kursā nav īpašo gudrīšu... Nu izleēju baigo filozofētāju, pārgudrīšu. Gan jau neviens negrib baigi izcelties... Ok, bb. XOXO Your M. :D