| 01.07. Omalo - Pirikiti kalnu grēda. 1. diena |
[Jul. 16th, 2017|04:18 pm] |
Sestdienas rītā pamostamies mākonī. Tie jau iepriekšējā vakarā kā aitiņas dzenājās pa ieleju turpat acu augstumā, taču šorīt aiz loga ir piena balts. Brokastis ir tikpat bagātīgas kā vakariņas – tikko cepts, karsts hačapuri, pankūkas, salāti, marinējumi. Ēdam, cik lien, un salvetēs ievīstām līdzi pusdienu tiesu. Iepriekšējā vakarā mūsu mazajam tulkam apvaicājāmies, vai viņš nezina, kur var nopirkt nedaudz čačas – tradicionālo brendija tipa dzērienu, gribam paņemt līdzi pārgājienā. "Ok," lakoniski nosaka puika un prom ir. Šorīt galda vidū stāv Borjomi pudele līdz pusei pilna ar čaču.
Dodamies ceļā ap astoņiem. Pamazām izkāpjam no mākoņa, aiz kura paveras koši zilas debesis. Baiļojos, kā būs kāpt augšā kalnā ar pamatīgi piebāzto mugursomu, jo sākumā ir visai apjomīgs pacēlums, taču nav tik traki, un drīz nonākam ziediem noklātā ielejā. Iesākumā sastopam vēl dažus ceļotājus, taču viņi nogriežas uz populārāko maršrutu otrpus upei cauri ciematiem. Mums savukārt šodien plānots uzkāpt līdz gandrīz 3000 metriem, kas sola elpu aizgrābjošus skatus, un pēc tam atkal kādus 800 metrus lejup. Vienā brīdī taka sadalās - spriežot pēc kartes, varam vai nu uzreiz kāpt augšā, vai arī - sākumā iet cauri mežam, un vēlāk abas takas savienosies. Tā kā tuvojas pusdienlaiks un pie debesīm ir vien daži mākonīši, izlemjam doties cauri mežam. Sākumā taka ir labi pamanāma, jūsmojam par rododendriem, taču pēc laika arvien biežāk gadās aizauguši posmi, jābrien cauri usnēm un nātrēm. Labi, ka S. iet pirmais, jo es noteikti nepamanītu arī čūskulēnu, kas nemaz nesteidzas pazust. Taču skats uz sniegotajām virsotnēm, ciematiņiem tālumā ar viduslaiku torņiem un Alzani upi, kas līkumo dziļi lejā, ir patiešām iespaidīgs. Tā turpinās vairākas stundas līdz pēc strautiņa, brīdī, kad būtu jāsākas visai stāvam kāpienam kalnā – metriem 400-500 pa diviem kilometriem, taka pazūd. Pakāpjamies nedaudz augstāk, cerot, ka pēc brīža, tāpat kā iepriekš, to atradīsim, taču nekā. Turpinām līst pa stāvo nogāzi augšup, vadoties pēc loģikas, ka kaut kur jābūt otrajai, paralēlajai takai. Pēc kādas stundas man sāk uzdot nervi un no uztraukuma nāk raudiens. Esam vieni paši, apmaldījušies, nāk vakars, kāpienam neredzas gals, nav spēka. S. reaģē uz situāciju, ik pa brīdim sakot, ka varbūt jāiet atpakaļ. Tas gan ir pēdējais, ko man gribētos darīt, jo, pirmkārt, nozīmētu padošanos, taču arī zaudētu dienu un galu galā - šļūkšanu uz leju pa visai stāvu nogāzi, uz kuru man ne pārāk patīk atskatīties pār plecu. Tek sviedri, brīžam rāpjos uz visām četrām pa rododendru lauku, kuru skaistumu man apjūsmot vairs gan nav spēka, taču tie izrādās sīksti un atsperīgi un lieti noder, lai nenoripotu lejā. Ik pa rādās, ka nedaudz augstāk redzama kāda taka, taču kalni ir mānīgi.
Nezinu, cik ilgi tā rāpāmies, taču šķita ka mūžīgi, droši vien, stundas divas vai augstākais - trīs. Lai arī plānots nakšņot pusceļā lejupkāpienā uz Parsmu, ejot jau pašā augšā pa saules izdedzināto pļavu ar sniegotām virsotnēm abās pamalēs, saprotu, spēka maz un mutē kāpj nelabums. Lai arī kādu mirkli to ignorēju, šāda ķermeņa reakcija man sāk šķist nedaudz uztraucoša, noguļos zemē un saprotu, ka tālāk iet man vairs nav spēka. Ir ap pusseptiņiem vakarā un nolemjam celt telti turpat, paejot nedaudz lejāk un lūdzoties, lai šonakt nebūtu negaisa - esam pārāk atklātā vietā, pārāk augstu, gandrīz 3000 m. S. sāk likt kopā telti, un atklājas, ka neveiksmes turpinās - augšējā un apakšējā telts mums izīrēta no dažādiem komplektiem un nesaskan ar instrukciju. S. nikni lamājas un izmēģina visādus variantus turpu šurpu. Beigās kaut kā uzslejam, taču telti nevar nostiept, un skaidrs, ka lietus gadījumā mums labi neklāsies. Kamēr S. ārdās, pamazām man paliek vēsi, līdz sāk kratīt drebuļi. Savelku visas drēbes, termoveļu un virsjaku ieskaitot, un vēl ielienu guļammaisā, taču nekas nelīdz. Sajūta tāda, ka ķermenis ir pārstājis izdalīt siltumu un vairs nespēj sevi sasildīt. Esam arī pieļāvuši muļķību, pēdējā strautiņā neuzpildot ūdens pudeli, jo negribējām stiept augšā liekus gramus un cerējām, ka paspēsim nonākt līdz nākamajam ūdenim, un mums uz abiem ir viens litrs. S. ierosina uzvārīt veco sniegu. Ar pirmo porciju pārlejam sauso kartupeļu biezputru un ātri noēdam, pēc tam sākam karsēt nākamo priekš tējas. Taču noņemot vāciņu, redzams, ka ūdens ir pilns ar kaut ko baltu un garenu, kas, uzmanīgāk ieskatoties, izrādās tārpi! Nolemjam pagaidām iztikt bez tējas. Man joprojām nekļūst siltāk, tāpēc apguļamies zem viena guļammaisa. It kā jau nebūtu gana, pēc brīža saprotu, ka, lai arī guļu pavisam mierīgi, elpoju kā pēc kāpiena 10 stāvā. (Salīdzinājumam ir vien metaforiska nozīme, jo TĀ es tagad neelpoju arī pēc kāpiena 9. stāvā – mums jau nedēļu ir saplīsis lifts.) Pamazām sāku sasilt un apceru, vai ir iespējams nosmakt miegā no gaisa trūkuma. Nakts šķiet bezgala gara, iemiegu tikai uz īsiem brīžiem. S. naktī vēl mani modina, lūdzot, vai nevar izdzert atlkušo ūdeni, viņš no rīta izfiltrēšot tārpus. "Labi, labi," es nopūšos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}