|
[Dec. 16th, 2014|10:01 pm] |
Dažkārt, aizejot uz diskusijām par mākslu Latvijā, mani nomoka neērtības sajūta. Šķiet, ka diskusijas dalībnieki neciena ne viens otru, ne - vēl jo vairāk - diskusijas vadītāju. Pat, ja viņa nevada sarunu tik gludi, kā varētu vēlēties, minstinās un nervozi sarkst, vismaz publiski smīkņāt par jautājumiem nevajadzētu. Nepiekrist var arī bez acu bolīšanas un uzbraucošas intonācijas. Vieni gatavi otram pārmest katru nezināšanu, citi lepojas, ka neko nesaprotot no franču strukturālisma (jo priekš kam tos murgus saprast). žēlojas, ka jaunatne neprot rakstīt. bet kur tad ir visas tās rakstītmākošo vidējās paaudzes kritiķu ordas? Tāda saujiņa vien priekšā sēž. Un, pēc manas pieticīgās personas domām, arī no tiem ne visi māk. |
|
|
Comments: |
:)njā, tādas verbālās caurejas vien sanāk
Man gan kaut kā tas tik traki nelikās, tie savstarpējie asumiņi tieši piešķīra diskusijai dzīvīgumu. Tad jau vairāk traucēja tas onkulis, kurš ik pa laikam iebrēcās no aizmugures:)
| From: | maga |
Date: | December 16th, 2014 - 11:07 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Mhm, man asumi netraucē, bet vienkārši šķita, ka tā dažu acu bolīšana ir tāda paprasta. onkulis nesen izcēlās arī vienā diskusijā par operu, kliegdams, ka vispirms ir jānoskaidro, kas ir māksla:)
Ak jel, ja jau onkulim ir tik plašs interešu un sasāpējušo jautājumu loks, tad būs jāpiesargās :D
Kaut esmu no tiem, kas no franču un nefranču strukturālisma nekā nesaprot (tā nav lepošanās, tikai fakta konstatācija), ieķiķināju pie "žēlojas, ka jaunatne neprot rakstīt. bet kur tad ir visas tās rakstītmākošo vidējās paaudzes kritiķu ordas?" :))))) | |