|
Dec. 16th, 2014|10:01 pm |
|
Dažkārt, aizejot uz diskusijām par mākslu Latvijā, mani nomoka neērtības sajūta. Šķiet, ka diskusijas dalībnieki neciena ne viens otru, ne - vēl jo vairāk - diskusijas vadītāju. Pat, ja viņa nevada sarunu tik gludi, kā varētu vēlēties, minstinās un nervozi sarkst, vismaz publiski smīkņāt par jautājumiem nevajadzētu. Nepiekrist var arī bez acu bolīšanas un uzbraucošas intonācijas. Vieni gatavi otram pārmest katru nezināšanu, citi lepojas, ka neko nesaprotot no franču strukturālisma (jo priekš kam tos murgus saprast). žēlojas, ka jaunatne neprot rakstīt. bet kur tad ir visas tās rakstītmākošo vidējās paaudzes kritiķu ordas? Tāda saujiņa vien priekšā sēž. Un, pēc manas pieticīgās personas domām, arī no tiem ne visi māk. |
|