Itkā cilvēka izaugsmes filosofija saka, ka sākumstadijā cilvēks domā par sevi. Nākamā attīstības stadijā viņš domā arī par ģimeni un sev tiešā veidā apkārt esošo. Pēdējā attīstības līmenī (ko daudzi nemaz nesasniedz) cilvēks domā par globālām problēmām, pasauli.

Lai nu kā, mūsdienu "realitāte" pierāda, ka jo mazāk tu par citiem uztraucies, jo vairāk iegūsti. Lai gan tas tā subjektīvi. Jo ir arī otra gudrība par naudu, ka tai ir jāļauj iet. Jo tu vairāk ļauj naudai iet, jo vairāk tu saņem atpakaļ. Un šeit runa neiet par ieguldīšanu biržās vai bankā uz procentiem. Bet gan vispārīgi.

NEzinu. Es esmu cilvēks, kas ir vienlaicīgi gan egoists, gan vispasaules rūpju "epicentrs". Tādā ziņā, ka man nav vienaldzīgas apkārtesošās problēmas, taču zinu, ka reizēm neiejaukšanās ir to labākais risinājums.
Ir cilvēki, kas mēdz plātīties par to, ka rūp radību dzīvības un tā... tās ir tukšas runas. Tas ir jāsaprot. Jāvēro. Un jāiejaucas tikai tur, kur tas ir vajadzīgs. Iejaucoties nevietā var nereti tikai visu vēl vairāk sačakarēt.

Vispār es nezinu kādā sakarā to visu tikko uzrakstīju. Reizēm pirksti sāk kaut ko paši par sevi klabināt, bet, kad ir uzklabināts, tad vairs negribas to visu dzēst. Visam augšā rakstītajam ir kaut kāds sakars ar tavu komentu. Tikai savādāk.