Tad nu solītās bildes no Līgo pasāciena Monblānā. Īsi sakot - jaungada kāpiens Kilimandžāro bija 7dienas pastaiga pa Šmerli, salīdzinot ar šo. Te bija real deal - sasaiste, smaga soma uz pleciem, sistēma un kaķi kājās kā arī (lai cik tas banāli neizklausītos) konstantas bailes par dzīvību, jo iespēja nopisties gar zemi un aizripot ar biedriem pāris km uz leju bija uz katra soļa. Vēl izvēlētais maršruts nedeva iespēju atpakaļceļam kamēr nav sasniegta virsotne, tāpēc neliela bezizejas sajūta tiklīdz pamet stabilo trambulīša skatu placīti. Pie katras bildes jau kkas piedrukāts drauģeļos un te slinkums, so:
1. diena - mezglu mācīšanās/atkārtošana, neliela parāpelēšanās un kājās uzvilktās sistēmas drošības sajūtas saprašana pie vietējās ciemata klints.
2. diena - praktizēšanās ar pie zābakiem piestiprināmajiem dzelkšņiem aka kaķiem uz ledāja.
3. diena - aptuveni stundu garš gājiens līdz zemāk esošajai "Kosmiskajai kabīnei". Pa vārtiņiem tiku izdzīts pašā priekšgalā uz tādas nu 20-30cm platas iemīdītas kores kurai abās malās ir mākoņi un zem tiem pāris km kritiens un ripojiens lejā pa klinti. Negribīga uzticēšanās aizmugurējiem biedriem, ka in case es krītu uz kādu pusi - šie paši leks uz pretējo, lai noturētu līdzsvaru. Paejot aptuveni 50m bija jāsamainās ar pretīm nākošajiem. Pis mani ! kā negribēju kādu sev tuvojamies, bet izrādās, ka nav tik traki.
4. diena - 200 starts, naktī sātana aukstums, pa vidam tehniskais kāpiens ar kaķiem un kapli vien pa stāvu ledus sienu, pilnīgs autopilots pēdējās 2h līdz virsotnei un tad 2200 finišējam zemākajā būdā un pēc pāris alus kausiem atkrītam gultās.

Hell of a climb !