Pēdējo nedēļu laikā sanācis uzturēties pamestajos Rīgas namos. Šodien vienā no tiem uzdūros kam tādam, kas reiz bija kaķis. Atcerējos, ka Oma pirms pāris nedēļām bija diezgan norūpējusies par to, ka viņu kaķis esot aizgājis nomirt un viņai nebūšot ko aprakt. Nav tā, ka man kādu īpašu prieku sagādātu kaķi vai suņi, vai citi mājdzīvnieki, tāpēc uz šo notikumu nespēju reaģēt emocionāli, un tomēr tāds lēmums - viss, beigas, aiziešu kaut kur nomirt - šķiet visai simpātisks no dzīvnieka, kuru par diži simpātisku līdz šim nebiju uzskatījusi. Nesen, pļaujot zāli, kažociņš gan tika atrasts un miers mājās.