ticību dabai. pagrūti izskaidrot, pats vēl neesmu ticis skaidrībā ar visiem sīkumiem....
Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, nevis pavēlnieks.. Visi senlatviešu dievi, dievi vispār- tie jau pārsvarā ir tikai dabas parādību personifikācijas.
Man, kad ieeju mežā, vai kā citādi sastopos ar dabu tās varenajās izpausmēs, ap sirdi paliek tā citādāk, nekā parasti, kkas tur tomēr ir.. Vai arī tā ir tikai pašiedvesma... Vai nav vienalga? Kādreiz domāju, ka ~90% visu, kas ar cilvēku nosaka, ietekmē viņš pat ar attieksmi, domām un tamlīdzīgi.
Kas ir pēc nāves? Nezinu, bet kaut kas ir. Diez vai katli, nez vai paradīze, drīzāk- vnk kkas... bet ir. Un veļus vajag barot.

Atvainojos, ja nav pārāk sakarīg- vēls taču...