Es nedzīvoju, es tikai eksistēju...
Šodien man bija tāda brīvāka diena, tāpēc sanāca laiks šo un to padomāt! Secinājums======>jo mazāk domā, jo labāk!
Kāda jēga ir no manas dzīves?[es šobrīd nedomāju par pašnāvību] Nu diez vai mana sūtība ir labi pabeigtu skolu, tad iestāties kādā universitātē un tad pelnīt naudu, lai varētu nopirkt kruto mašīnu un savai kāpu zonā uzceltajai mājai iegādātos jaunu ādas dīvānu!
Es ticu Dievam. Biju lekcijā, kur viens foins amerikānis pastāstīja un parādīja, ka evolūcijas teoriju nemaz nevar pierādīt! Un vēl šajā lekscijā bija tāda laba doma [viņš to ļoti labi nodemonstrēja uz tiem, kas bija atnākuši] , ka mēs esam atvēri informācijai par ko mēs neko nezinām! Tāpēc jau visi cilvēki tic, ka mūsu vectētiņi ir pērtiķi, kaut gan nekādi dižie pierādījumi tam nav!Bet tā jau katrs mūdienās dara-pieliek, vai atņem informāciju, lai tikai galu galā sanāktu tas, kas nepieciešams!
Kā lai atrod kādu jēdzīgu pamatu savai dzīvei? mēs tikai kaut ko darām, strādājam, mācamies.... ja šo visu var nosaukt tikai par EKSISTĒŠANU, tad ko var saukt par DZĪVI un DZĪVOŠANU??? Ticiet vai nē, bet es nomiršu! Man vienalga vai es miršu kā vecene, kurai māja ir kāpu zonā, vai kā bomzene zem kāda skoliņa parkā! Man ir vienalga!
Jautājums - kam gan šodien kaut kas vispār interesē? Es domāju tiši par tādām garīgām vērtībām vai par kaut ko tamlīdzīgu... Man daudzi ir teikuši, ka kaut kas jau tur augšā ir, bet tikai nezinu tieši kas. Man tiešām ir žēl, ka mani draugi nepazīst Dievu! viņi pat neapzinās, ko ir palaiduši garām, bet labi, ka viss veel var mainīties :)