Cilvēki dzimst, cilvēki mirst. Tas, ka tie ir daļa citu cilvēku atmiņu nedod tiesības palikušajiem raudāt pēc aizgājējiem. Skumjas ir dabiska lieta, protams, bet pārlieka skumšana ir egoisms. Vairs netiek domāts par mirušā dzīves beigām, kas, iespējams, ir sākums kam citam. Tiek domāts par to, ka paliekošais vairs nevarēs būt ar viņu. Patiesībā palicēji raud paši par sevi. Tā dzīvē notiek un neko tur nevar darīt.