Nav skaidrs, vai bezgalību "drīkst" runāt/domāt kā kaut ko veselu, piemēram, bezgalība mīnus viens. Te ir kaut kāda liela mīkla (neskaidrība/nekārtība domāšanā) sakot, ka NEKAS IR. Nekā nav un to nevar ne domāt, ne izsacīt, tā vienkārši nav. Šķiet nenormāls bardaks sākas, kad mēģina to KĀ NAV padarīt par IR.
Bet no otras puses, varbūt te ir kaut kas, kas saistīts ar radīšanu. Līdzko tu par kaut ko domā, tas jau IR. Atkal tas pats Dekarts ar savu jautājumu, vai idejai atbilst lieta.
Radīšana ar vārdu. Bļin, nobeigs mani tā prātuļošana antinomijās. Un tas viss tikai tāpēc, lai nebūtu jādara tas, kas ko "vajag" darīt.
Kas man pateiks, ko man īsti vajag darīt? Vai es pats sev par šo varu maz atbildēt? Vai sūds upē ir spējīgs sevi pārdomāt? Vai pārdoma, refleksija maz ir iespējama?
Tādas naftalīna neskaidrības. Gribu skaidrību un pārliecību! Un reizē man no tā ir bail, jo tas tas ir ass, spožs zobens bez žēlastības. Skaidrs ir sinonīms ass. Zobens atdala dzīvību un nāvi. Atkal banalitātes, bet kā lai par šo runā?