| Izklaide 2010 | 8. Jan 2010 @ 15:12 |
|---|
|
Ak šī mīļā, mīļā, Poter-paaudze.
Nopirkām pagājušās sezonas koru karu DVD.
Dāmai ļoti patīk Čīčas dziedātā Kerijas dziesma. Bet ak vai - "tu, vaska bālā" tiek kaislīgi dziedāts - "tu, Azkabana"...
Maķenīt pagarinot skaistās ziemas brīvdienas, pāris dienas jaucām visi pie mums. Sīči vieni paši (!!!) brauca uz kino, skatījās princesi un vardi.
Vakarā spēlējām mēmo šovu. Krustdēliņš savēlās kamolītī, nokrita uz grīdas un izdvesa "plakans". Mēs visi sausām mutēm.
Izrādās viņš bija poga... |
| Hristmas | 30. Dec 2009 @ 19:34 |
|---|
|
Garās ziemas brīvdienas aizvadām pāķos.
Ziemsvētkus svinējām pie trušu omes (kurai jau labu laiku kā vairs nav trušu, bet no palamas jau tā vienkārši vaļā netiksi) un pēc tam pārbraucām uz saviem laukiem.
Pārbrauciens sanāca visai pasmags, to ceļa posmu, ko vasarā braucām stundu un piecpadsmit minūtes, tagad mērojām maķenīt vairāk kā divas stundas pa pakusušu ledu.
Pa ceļam vienu mašīnu uz trīsdesmit pat apdzinām...
Vakarā mazuļi piekusuši, krustdēliņš guļ gultā un raud - tam pēkšņi piemetušās visas medicīnai zināmās kaites, arī nelaimīgais ūdens ceļgalā.
Pēc kāda laika pie manis atnāk mana lielā zeltene, arī ber asaras kā pupas.
-Kas ir mazuli, ko tu raudi?
-Es nēēēgribu ar Kiki vienā gultā gulēēēt!!
-Kas notika, kāpēc negribi?
-Viņš visu laiku pīīīnkšķ!!!
Runājot (kārtējo reizi) par krustdēliņu, jāsaka, ka viņš ir ļoti īpašs puika.
Aizcilpo uz metrus divdesmi attālo ķemertiņu. Mēs sēžam virtuvē, jautrā čaloņā raujam katanu. Televizors runā fonā, arvienvārdsakot valda jautra murdoņa.
Pēkšņi man liekas, ka dzirdu kliedzienus. Pārējie krata galvas.
Drošs paliek nedrošs, izeju ārā. Tur atskan sirdi plosošs kliedziens "Āātnesiet man kāds papīīru!!!".
Es vienmēr esmu teikusi, ka puika ar savu balsi varēs stiklus griezt, bet to, ka iespējams no āra tualetes sakliegt cilvēkus mājā aiz divām duvīm?
Ja kāds stāstītu, neticētu viennozīmīgi!
Laikam tieši šādi rodas mīti par veļiem, kas staigā apkārt un meklē kaut ko. Ilzeskalna pagastam tagad būs savs spoks, kas meklē tualetes papīru... |
| Tā nav stabule, tā ir kla-ri-ne-te!!! | 17. Dec 2009 @ 14:23 |
|---|
|
Vakar bija mūzikas skolas sagatavošanas grupas Z-svētku koncerts.
Grupa, jāsaka, raibum raiba - no bērnudārza audzēkņiem līdz otrās klases skolēniem.
Ar visām no tā izrietošajām sekām. Kad maza meitenīte ar savo miniatūro vijolīti iznāca nospēlēt "Velc, pelīte", viņai palīgā steidzās otra - ar tikpat miniatūru vijolīti.
Skolotājas apmulsumā čukstēja, ka viņa spēlēs mazliet vēlāk. Uz ko bērns sāka raudāt. Galubeigās viņai atļāva stāvēt uz skatuves, tikai piekodināja, lai tagad gan nespēlē.
Kaut arī mūsu atvase pieder grupas vecākajam galam, izgāja diezgan līdzīgi.
Lai vai kā es līdz šim priecājos, ka bērns nesirgst ar kompelksiem, šoreiz lampu drudzis tomēr piemetās un bērns izskatījās uz sabrukšanas robežas. Es mēģināju smaidīt, bet viņas smaids pretim sanāca tāds, ka es nožēloju, ka pasmaidīju.
Kopā ar klasesbiedreni duetā spēlēja "Kas dārzā?", ar klavieru pavadījumu.
Kas, starp citu, arī bija visa ļaunuma sakne.
Sākās viss labi, klasesbiedrene nospēlēja vienu pantiņu un piedziedājumu, tad Pupa. Klasesbiedrenei temps palēns, bet kāds nu uzņemts, tādā jāturpina. Tiko meitenes tempu sāk palēnināt, tā klavieru pavadījums paliek lēnāks. Kā paliek lēnāks klavieru pavadījums, tā meitenēm liekas, ka viņas steidzas un spēlē vēl lēnāk.
Galubeigās, pēdējais pantiņš izklausījās tā, ka šis nu viennozīmīgi bija bites pēdējais lidojums rožu dārziņā. Lai viņai viegli ziedputekšņi.
Tā nu mūsu triumfa brīdis izvērtās padrūms.
Nākamā blokflautiste nodemonstrēja, ka nekas ekstremāls jau ar manu bērnu nav noticis.
Bērns pēc trīs taktīm izdomāja, ka kaut kas nebija labi un sāka no sākuma. Koncertmeistare apstulba un apstājās. Tādējādi nojaucot cilvēkam melodiju. Tāpēc bērns sāka trešo reizi, acīmredzami izrādot nepatiku uz nemākulīgo koncertmeistari.
Citai zeltenei ritms un notis sagāja tādā ķīselī, ka meitene pie klavierēm sāka rakāties pa notīm, acīmredzot, izspriedusi, ka bērns spēlē citu dziesmu, bet arī viņas galu beigās nonāca pie kopsaucēja. Man gan tā arī netapa skaidrs, ko viņas spēlēja, bet kāda gan tam nozīme?
Lai vai kā - katru priekšnesumu publika uztvēra ar vētrainām ovācijām, bērni jutās kā zvaigznes un skolotājas laimīgi smaidīja, kad viss bija beidzies :)
Pirmā lampu drudža rūgtumu kārtīgi noskalojām ar pudeli mežezera un visi bija apmierināti! |
| Koru kari | 13. Dec 2009 @ 19:07 |
|---|
|
Es, protams, arī atbalstīju Ievu Kerēvicu (uzreiz pēc tam, kad izbalsoja Ingu Ulmani), bet lai sasodīts tas viņas izvēlētais repertuārs.
Šodien, kad kārtējo reizi veltīju atvasei: "Ej tak tu reiz no tā datora nost, ej istabu sakārto!!!" šī apcirtās uz papēža un demonstratīvi gāja uz savu istabu pilnā rīklē dziedot:
"Velns lai parauj tāādu dzīīīīvi, dzīīīvi, dzīīvi...". |
| Pirmais vārds! | 6. Dec 2009 @ 16:34 |
|---|
|
Neskaitāmu mēnešu ilgā borēšana "saki mamma, saki tētis" beidzot ir vainagojusies ar panākumiem!
Bērns ir pateicis savu pirmo vārdu skaidri un gaiši.
BUMBA
Mums ar veco tikai atlika nīgri nolūrēt vienam uz otru.
Tā jau gan ir, kamēr divi plēšas par sieru, vārna paēd. Šajā gadījumā vārnas lomā bumba, ka viņu nelabais. |
| Atskaite | 26. Okt 2009 @ 13:22 |
|---|
|
Nē nu pilnīga nolaidība šitāda atskaišu kavēšana.
Nu tad pēc kārtas atmuguriski.
Pagājušajā nedēļā skolā atkal tika rīkota ikgadējā izstāde "Drozofilu paradīze" jebšu tautas valodā saukti - "Ražas svētki".
Šoreiz tapa pulkstenis un jahta.
( te )
Pat manai raženajai fantāzijai pietrūka ideju, kā gan šos abus varētu sasaistīt vienā tēmā, un galubeigās bērns uz skolu aiznesa ar tādu ģīmi, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka, ja ir pulkstenis, jābūt arī jahtai!!!
Nedēļu atpakaļ Bandīc sagādāja saimei biļetes uz hokeju - piedalījāmies Dinamo zīmējumu konkursā, vietu gan nekādu neieguvām, bet pāris nedēļas pavadījām plēšoties par to, kas, kā un cik rūpīgi būtu zīmējams un vienu dienu abi ar tēti pavadīja Arēnā Rīga ālējoties, skatotieas hokeju un fotografējoties ar hokeistiem. Diemžēl pasākuma rīkotāju pieminētā "fotografēšanās ar hokeistiem" beidzās ar to, ka noķert varēja tikai tos, kuri reāli tajā dienā nespēlēja (tātad sapņu foto ar Lauri Dārziņu netapa), turklāt vienīgā fotogrāfija ar Bērziņu sanāca tik miglaina, ka nav vērts pat jamo rādīt. Runājot par miglainumu - acīmredzot, tēta roku savādā izliekuma dēļ, šī diena faktiski nav dokumentēta.
Lūk ( šī te ) ir labākā bilde, kas tapa. Tas melnais pleķis tur fonā ir viens no mūsu zīmējumiem. Par pārējo bilžu kvalitāti cenzētiem vārdiem izteikties grūti.
Divas nedēļas atpakaļ tika nosvinēta astotā dzimenīte - jau tradicionālās divās daļās. Pirmajā visas ciema čaukstenes salasījās uz dziedāšanu, picu ēšanu un bārbijošanu, otrajā radu lokā devāmies uz Rundāles pili.
Jāsaka, ka abas daļas pagāja jautrā un diezgan rāmā noskaņojumā. Meitenes sagādāja pārsteigumu jubilāram, nodziedot "sveiks lai dzīvo!" no sākuma līdz beigām un sadāvinot milzu lērumu visādu foršu nieciņu, kaut bija visas kā viena iestāstījušas, ka dāvinās grāmatas. (Bandīc gan īpaši neskumtu arī par grāmatām, vienkārši iztrūktu pārsteiguma momenta).
( Rundāle )
Cita starpā mācāmies spēlēt blokflautu, savukārt mazā māsa ir varens dejotājs. Tiko kā atskan kaut kas līdzīgs melodijai, dungošanai vai dziedāšanai, tā Sīks sāk dejot. Visamizantākais skats ir, kad lielā māsa spēlē uz blokflautas gammu (kas nereti izklausās kā kaķa vilkšanas pa stiklu, kad tam izlaisti nagi...), bet mazā dejo.... Atliek tikai iemācīties spēlēt zilo lakatiņu un varēsim startēt dziedošajās ģimenēs. Zilo lakatiņu tāpēc, ka tā ir vienīgā dziesma, ko zina tētis. Turklāt viņu nepamet uzmācīga ideja, ka viņš arī MĀK to nodziedāt.
Tikai pacietību, mīļie! |
| Bekumens turpinājumos | 18. Aug 2009 @ 21:35 |
|---|
|
Izrādās, ka vasarā dienasgrāmatām galīgi nav pļaujas laiks.
Šoreiz atkal par krustdēliņu.
Viņš ir burvīgs puika, bet nu klamburs briesmīgs.
Viesojāmies pie trušu omes pāķienā (piemīt mums tāds niķis pārvietoties kā tādiem tuaregiem, tikai mēs nemeklējam oāzes, bet gan vietas, kur vēl neesam piegriezušies). Omei sadzīve tiek organizēta pa divām virtuvēm - mājā un kūtī. Kūts gan ir vēsturiskais nosaukums, tagad tur mitinās tukšās burkas, kastes un viss, ko ievajagās mājas virtuvē. Tāpēc regulāri atskan "Kiki, atnes no kūts virtuves sāli." "Pupa, aizskrien uz kūti pēc dēlīša". "Sandruli, atnes no mājas sāli!". "Tomiņ, aizbizo uz māju pēc dēlīša".
Tā nu es saku puisītim "Atnes, lūdzu, no kūts virtuves caurspīdīgo, kantaino kasti, kurā atvedām ogas". Un viņš atnesa... brūno emaljēto katlu...
Šodien bija atrakcija - tinām dziju uz tītavām. Kad tā naski tin, tad kamolītis pa istabu skrien tādos koksos, ka ar neapbruņotu aci nemaz nevar redzēt. Kika mēģina kamolīti saķert bļodiņā, kurā pēc manām domām tam vajadzēja turēties, taču tas - parazīts - izlec no puikas rokām, uzlec uz mazās māsas dupša, atsitās pret Pupas pieri un galubeigās paripo zem gultas, atstājot visus trīs noķert kāros bērneļus tukšām rokām. Kika galīgi pikts saka:
-Rekā viņš mūs nokačarēja!
Mēs domīgi skatāmies uz viņu.
-...Uzkačarēja!
Mēs joprojām neizpratnē.
Līdz puikas māsa nedroši prasa:
-Piečakarēja?
-Nu ja, nu ja - piekačarēja!!!
Un vēl es šodien pirmo reizi dzīvē piestrādāju par zobu fejas mazo palīgu. Divas dienas puika īdēja ka kustas zobiņš, bet es tā īsti neticēju, jo tiko bijām ar Pupu pie zobārsta raut aizkavējušos piena zobu un šī dabūja no zobu fejas veselu latu un piecdesmit santīmus. Motivācija gana spēcīga, lai sāktu izkrist arī pastāvīgie zobi, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. Tomēr šodien problēma samilza tik tālu, ka puika nevar ieēst. Man, godīgi sakot, izrādās nervi par vājiem - Pupa pati visus ir lauzusi ārā, nekad nav nācies saskarties ar šādu realitāti. Tētis arī kā jau vīrieša cilvēks atgaiņājās, ka viņš jau nu nevarot. Kad es nobriedu uz pasākumu "ekstrakcija mājas apstākļos", tad puika paziņoja, ka nē, nevajag, nemaz tik traki nekustas. Līdz nācās mums ar lielo māsu sarīkot teātri aka "Parādi, kā īsti viņš tev tur kustas" un metos ar saviem īsajiem, strupajiem pirksteļiem bērnam mutē. Bet nu ir miers. Vien nabaga zobu fejai atkal tēriņi... |
| Kam raudi tu, ak daiļā... | 14. Jun 2009 @ 20:10 |
|---|
|
Savā infantīlismā nopirku laukiem svilpjošo tējkannu.
Kādu rītu manā kambarī birojā ieskrien puika pilnīgi izmisis un sauc: "TĒJA RAUD!!!" |
| Adams family | 9. Jun 2009 @ 23:04 |
|---|
|
Tā nu esam veiksmigi pārvākušies uz pāķienu. Šonedēļ esam nepilnā sastāvā - es, mazā māsa, lielā māsa un krustdēliņš.
Pēdējie divi ātri nodibināja ģimeni, vienojās, ka būs brālis ar māsu. Kā jau kārtīgai ģimenei pienākas nodibināja arī ģimenes uzņēmumu.
Pienāca man klāt meita ar tekstu:
-Mammu, ja tev ir kāds beigts dzīvnieciņš, atdod mums!
-Jezus Marija! A ko jūs ar viņiem darīsiet?!
-Mēs taisām kapiņus!
-Nē, zini, man nav neviena beigta dzīvnieciņa!
-Nu žēl! Man jau ir maijvabole, slieka un mārīte!
-V-viņi k-ko - visi ir beigti?!
-Nē, vēl ne! Viņi ir manā aprūpē!
(Nojaušu, ka tas ir viens no tiem aprūpes namiem, par kuriem raksta krimiķos...)
Šodien tika atvērts zoo dārzs. Acīmredzot, aprūpējamie nepratās atmesties. Tagad visas cerības uz zoo...
Jāatcerās kādā brīdī ieprasīties par viņu attieksmi pret ragaviņām, savādie nožogojumi uz mājas sliekšņa ar akmentiņiem un lapiņām man tomēr uzdzen šermuļus!
Ar cieņu,
Mortīcija. |
| svētki | 29. Maijs 2009 @ 09:08 |
|---|
|
Svētdien parādījās aizdomīgs asums MM mutē, apzvanījām visu pasauli, izlielījāmies, ka mums pilna mute zobu. Šodien jau ir glītas divas baltas strīpiņas!
Šitam cilvēkam pirkstus mutē bāzt vairs nedrīkst...
Lielā māsa savukārt aizlikās ar neizmērojamu pacilātību uz pēdējo skolas dienu!
Šodien tātad svinam! |
| Tā nav stabule, tā ir klarinete!!! | 23. Maijs 2009 @ 13:59 |
|---|
|
Nu lūk, šodien pabijām mūzikas skolas atvērto durvju dienā. Ar domu, ka gribam mācīties flautu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Izstaigājām skolu, kur tiešām viss forši sarīkots, katru instrumentu var dzirdēt, izmēģināt, apčamdīt.
Lai neietekmētu bērnu ar saviem nepiepildītajiem sapņiem, nolīdu ar mazo māsu kaktiņā, kamēr lielo māsu vadāja pa klasēm un visu rādīja.
Tad nu gala lēmums tika pieņemts, man iespiesta rokās pildspalva un iesnieguma veidlapa, lai rakstu iesniegumu par pieņemšanu... sitamo instrumentu klasē...
Pēdējā cerība ir uz to, ka mums ar tēti ir tik absolūta dzirde, ka cilvēki raud pie pirmā mūsu mēģinājuma dziedāt, un bērns vienkārši neizturēs iestājpārbaudījumus dzirdes neesamības dēļ.
Pretējā gadījumā varu sākt rakt tranšejas karam ar kaimiņiem... |
|
Vislabākās zāles pret bērna egocentrismu un izlutināšanu ir vēl viens bērns ģimenē. Sunīts/kaķīts/zelta zivtiņa nav tik efektīvi. To arī skaidri pierādījusi mana zeltene (ā, zivtiņa nomirusi, nopirksim jaunu?).
Bet, uzmetot aci šim projektam, uzreiz nemaz nevar pamanīt blakusefektu, kurš nāk gaismā jau krietni vēlāk. Daba nemīl tukšumus. Gribot negribot, mazais izlutinās tieši tāpat kā kādreiz lielais. Vecākais bērns dabū pa kupri par mazā izdarītajām blēņām, vecākais bērns tiek dzīts uz smilškasti ar kverpli, vecākajam netiek pēdējā zemene bļodā utt. Arvienvārdsakot - lielākais gribi negribi paliek par cilvēku, savukārt jaunākajam atkal jāmeklē veids, kā izārstēt egocentrismu... Kā jau visās lietās, arī te zelta māka ir laikus apstāties. Acīmredzot, netiekot ar mani nekādā jēgā, mēs ar vecāko māsu tikām pie brālīša. Un tad vēl viena... Un tad projekta bezgalība pieleca pat manai mammai un viņa ir nosolījusies, ka viss, vairs brālīšu nebūs. Un tagad mums ir pastarītis, kurš uzminiet nu - protams ir gatavais izlaidenis :)
Otra bēda ir tas, ka jaunākajam nav ne jausmas, kas notiek, ja mājās ieperinās bebis.
Te nu es (beidzot!) nonāku līdz īstajam stāstam. Tā kā tas bija kādu laiku atpakaļ, nemācēšu izstāstīt, kā nonācām līdz tādai dzīvei, ka mana vecākā bija ar māsas vecāko pie omes, savukārt mans jaunākais ar māsas jaunāko pie manis. Visticamākais, ka es arī tad to nebūtu varējusi izskaidrot.
No rīta puisītis (vislabāk viņu noteikti var atcerēties no mistērijas ar Bekumenu) pieteicās ka grib auklēt bebi. Nu es neko ļaunu nenojausdama teicu, kad bebis pamodīsies, tad varēs paauklēt. Izrādās, kad cilvēkam ir iedvesma, tad pankūkas uz pannas jāatstāj. Ar blīkšķi puika iegāžas istabā, kur guļ bebis, bebis nu ir pamodies, var sākties auklēšana! Nu kā tu uz tādu sakliegsi? Es tak teicu, ka varēs, bet neko neteicu, ka modināt tāpēc nevajag...
Pēc brīža puika atskrien pie manis un saka: "Līva saka ēē ēē! Ko viņa grib?"
Es, smieklus valdīdama, saku, ka viņa noteikti grib parunāties.
Puikas sejā nozib pilnīga neizpratne par sievišķu dīvainajām iegribām, bet ko nu.
Kad braucām pakaļ lielajām māsām, noliku puiku blakus bebim, lai vajadzības gadījumā ir kāds, kas mazo izklaidē.
Pēc brīža man pastiepjas roķele ar suņķīti un puika saka "Šitam knupim beidzās garša, viņa izspļāva! Iedosi citu?".
Nu tā es pa ceļam vēl sniedzu īsu kursu knupīšos :) |
| Latvija-Vācija | 6. Apr 2009 @ 09:01 |
|---|
|
-A kāpēc Hosa nespēlē?
-Tas nav Dinamo, tā ir valsts izlase!
-Nu bet Dārziņš tak spēlē!
-Nu Dārziņš ir Latvijas pilsonis un var spēlēt izlasē!
-Nu bet tad tak lai pataisa Hosu un Hartiganu arī par pilsoņiem!!! |
| Dubultslazds | 3. Apr 2009 @ 12:31 |
|---|
|
Bērni ir mūsu vecumdienu prieks un atsvars! Turklāt viņi palīdz tās arī ātrāk sasniegt...
Lielā māsa skolā sagrābstījusi vīrusu. Divas dienas dzīvoja mājās un krita mātei uz nerviem. Temperatūra svārstījas no 37-37.6 grādiem, ar ko pietiek, lai bērnu uz skolu nelaistu, bet nepietiek, lai viņš justos slims. Izolējām katru savā istabā, cerībā, ka mazā māsa nepaņems draņķi sev. Nepārtraukta īdēšana par garlaicību, kas galubeigās noveda pie pilnīgas istabas izārdīšanas (kad galīgi nav ko darīt, vienmēr paliek opcija saārdīt māju...). Tomēr vakar vakarā atnāca arī slimības augstākais punkts - 38.7, kas nozīmē, ka šodien amplitūda ir 38-38.5. Kas atkal nav pietiekami, lai bērns vienkārši gulētu, bet pilnīgi pietiek, lai būtu īgns, nejauks un dusmīgs uz visu pasauli...
No rīta, kamēr virtuvē malkoju kafiju, no abiem izolatoriem vienlaicīgi atskanēja brēcieni. No vienas istabas - "māām, atnes ūdentiņu". No otras "ēēē-āāā-īīī" (nāc-šurp-man-garlaicīgi), skaidrs, ka nots dienai ir noskaņota. Tētis tramīgu skatienu paķēra termokrūzi ar kafiju un nomurmināja: "Nu, ja kas, tu zvani! Es... es... tevi uzmundrināšu!"
Tā nu šo dienu aizvadām. Kamēr cepu lielajam plānās pankūkas, tikmēr mazais pārlaimīgs piestrādājis bikses tā, ka jānomaina visas kārtas un jāliek baļļā mazgāt. Kamēr cīnamies ar drēbju maiņu, lielais blēj, ka Grinčs beidzās, vajag bitīti maiju. Kamēr lieku bitīti maiju, tikmēr mazajam izrādās ēst sagribās tā, ka acīs cērtas.
Tajās piecās minūtēs, kad jocīgā kārtā iestājas klusums, māte sēž virtuves kaktiņā un neritmiski pierauj vienu aci.
P.S. Mazā māsa vakar atrada kājiņas!!! Abas varen gardas! |
| Noch einmal... | 25. Mar 2009 @ 13:59 |
|---|
|
-Bērniņ, mums aprīlī nesanāks tikt uz baseinu.
-Kāpēc?
-Nu, vienu nedēļu man skola, tad nedēļu uz slimnīcu...
-PĒC VĒL VIENAS MĀSAS?! |
| Lūsis | 24. Mar 2009 @ 11:26 |
|---|
|
Mazajai māsai par prieku, bet lielajai par šausmām esmu iemācījusies pārvietoties kā lūsis. Ne tik graciozi, bet tik klusi.
Sāku saņemt kliedzienus, par tādas pielavīšanās riebeklību. |
|
Vienbrīd jau likās, ka Mazā Māsa ir atradusi kājiņas.
Jau otro dienu zeķītes ir visur kur, tikai ne kājiņās.
Šodien nolēmu novaktēt, kas ar tām tiek darīts.
Izrādās, tās tiek "nosoļotas".
Tiko kā zeķes kājās, tā MM sāk sparīgi soļot, kamēr zeķes notirinās nost. Un tad, ja tās patrāpās pa rokai, tās tiek pagaršotas un aizmestas.
Jānis Dāliņš var nervozi pīpēt aiz stūra, zeķes nosoļot minūtes laikā pat viņš nevar. |
| Veiksmīgi atradumi un play-off | 2. Mar 2009 @ 19:48 |
|---|
|
Neskatoties uz to, ka esmu meitu mamma, manai radošajai pieredzei ar vāveru un rūķu maskām, ķirbju karietēm un kabaču brigām, pievienojās pavisam jauna.
Šāda: ( kreatīvs te )
Vecākā pošas uz play-off spēli.
Tikmēr jaunākā kādu laiku atpakaļ atrada rociņas. Uzsāka no gulēšanas brīvajos brīžos cītīgi tamborēt.
Tagad atradusi austiņas. Tamborēšana pamesta novārtā.
Gaidu, kad atradīs kājiņas. |
| Pieturzīmes | 25. Feb 2009 @ 21:12 |
|---|
|
Mamzelei skolā jāmācās izsaukuma un jautājuma teikumi.
Doti stāstījuma teikumi un tie jāpārcako par augstāk minētajiem.
Sniegpārsliņas skaisti dejo.
Ar jautājumu viss skaidrs.
Ar izsaukumu nonākam sprukās.
- Nu iedomājies, tu izej ārā un putina un sniegpārsliņas iet pa gaisu! Ko tu teiksi?
- ... (Neizpratnes pilns skatiens, kāpēc kaut kas būtu jāsaka)
- Nu tu izej un sajūsmināta iesaucies. Kā tu iesauksies?
-... (tas pats)
- Nu trīs dienas melns ārā, pēkšņi izej - un tur viss balts, ko tu teiksi?!
- Vaaiiiii!
Māte autā, priekškars krīt...
Ar mazo māsu viss ir daudz vienkāršāk. Foršākais suņķītis ir tas ar pieciem pirkstiņiem.
Uz manu jautājumu "Nu kāpēc tev tik ļoti garšo rociņa?" saņēmu trīsminūšu garu skaidrojumu, līdzvērtīgu drāmas teātra izrādei pilnīgi svešā valodā - ir skaidri redzams, ka aktieris talantīgs un grimases izkoptas, tu pat nojaut izrādes noskaņu, bet lai velns par stenderi, ja kaut vienu vārdu varētu saprast... |
| Provīzija | 10. Jan 2009 @ 11:01 |
|---|
|
Kārtoju bērna istabu. Zem spilvena - maisiņš ar maizi. Nospriedu, ka atkal būs ēdusi pusdienas istabā uin aizmirsusi aiznest atpakaļ. Vien nobrīnījos, ka dažādas maizītes samestas klona maizes maisiņā, bet mūsu mājā tā gadās.
Kad pusdienās prasīju, kādu maizīti pie zupas un izvilku minēto maišeli no maizes kastes, atskanēja "Ā, redz kur mans maizes maisiņš! Iedod man to graudu maizīti!". Un tas viss tādā tonī, it kā būtu pilnīgi dabiski, ka cilvēkam zem spilvena ir maisiņš ar maizes izlasi, gadījumā, ja naktī sagribas ko uzkost...
Ar nejaušību tam izrādās nebija nekāda sakara!
Jocīga padarīšana tie gēni - līdz šim domāju, ka pasaules miskaste ir internets, tagad jāsāk domāt, ka tomēr gēni. Gan ausu forma, gan slimības, gan pārtikas slēpšana nebaltām dienām... |
|
|