māmuķīša cibiņa - Komentāri

Vakar bija mūzikas skolas sagatavošanas grupas Z-svētku koncerts.
Grupa, jāsaka, raibum raiba - no bērnudārza audzēkņiem līdz otrās klases skolēniem.
Ar visām no tā izrietošajām sekām. Kad maza meitenīte ar savo miniatūro vijolīti iznāca nospēlēt "Velc, pelīte", viņai palīgā steidzās otra - ar tikpat miniatūru vijolīti.
Skolotājas apmulsumā čukstēja, ka viņa spēlēs mazliet vēlāk. Uz ko bērns sāka raudāt. Galubeigās viņai atļāva stāvēt uz skatuves, tikai piekodināja, lai tagad gan nespēlē.

Kaut arī mūsu atvase pieder grupas vecākajam galam, izgāja diezgan līdzīgi.
Lai vai kā es līdz šim priecājos, ka bērns nesirgst ar kompelksiem, šoreiz lampu drudzis tomēr piemetās un bērns izskatījās uz sabrukšanas robežas. Es mēģināju smaidīt, bet viņas smaids pretim sanāca tāds, ka es nožēloju, ka pasmaidīju.
Kopā ar klasesbiedreni duetā spēlēja "Kas dārzā?", ar klavieru pavadījumu.
Kas, starp citu, arī bija visa ļaunuma sakne.
Sākās viss labi, klasesbiedrene nospēlēja vienu pantiņu un piedziedājumu, tad Pupa. Klasesbiedrenei temps palēns, bet kāds nu uzņemts, tādā jāturpina. Tiko meitenes tempu sāk palēnināt, tā klavieru pavadījums paliek lēnāks. Kā paliek lēnāks klavieru pavadījums, tā meitenēm liekas, ka viņas steidzas un spēlē vēl lēnāk.
Galubeigās, pēdējais pantiņš izklausījās tā, ka šis nu viennozīmīgi bija bites pēdējais lidojums rožu dārziņā. Lai viņai viegli ziedputekšņi.
Tā nu mūsu triumfa brīdis izvērtās padrūms.

Nākamā blokflautiste nodemonstrēja, ka nekas ekstremāls jau ar manu bērnu nav noticis.
Bērns pēc trīs taktīm izdomāja, ka kaut kas nebija labi un sāka no sākuma. Koncertmeistare apstulba un apstājās. Tādējādi nojaucot cilvēkam melodiju. Tāpēc bērns sāka trešo reizi, acīmredzami izrādot nepatiku uz nemākulīgo koncertmeistari.

Citai zeltenei ritms un notis sagāja tādā ķīselī, ka meitene pie klavierēm sāka rakāties pa notīm, acīmredzot, izspriedusi, ka bērns spēlē citu dziesmu, bet arī viņas galu beigās nonāca pie kopsaucēja. Man gan tā arī netapa skaidrs, ko viņas spēlēja, bet kāda gan tam nozīme?

Lai vai kā - katru priekšnesumu publika uztvēra ar vētrainām ovācijām, bērni jutās kā zvaigznes un skolotājas laimīgi smaidīja, kad viss bija beidzies :)

Pirmā lampu drudža rūgtumu kārtīgi noskalojām ar pudeli mežezera un visi bija apmierināti!