[lija]
Tā bija lija, viņa knābāja manas kājas. Zābakus un zeķes jau bija pārplēsusi un bija tikusi līdz kājām. Nemitēdamās knābāja manas kājas, tad nemierīgi pameta man virs galvas vairākus lokus un turpināja darbu. Garām gāja kāds kungs, brītiņu pavēroja notiekošo un tad pajautāja, kāpēc es liju paciešot. "Es taču nespēju aizstāvēties," es teicu, "viņa atlaidās un sāka mani knābā"t, es, protams, gribēju viņu aizdzīt, pat mēģināju žņaugt, bet tādam radījumam ir milzu spēks, viņš jau grasījās mesties virsū manai sejai, tad jau labāk upurēju kājas. Nu jau drīz tās būs pavisam saplosītas." "Kāpēc jūs ļaujat sevi tā mocīt,"sacīja kungs, "viens šāviens un lija būs pa galam." "Vai tiešām?"es jautāju.'"Un jūs varētu to nokārtot?" "Labprāt," sacīja kungs, "man jau tikai jāaiziet līdz mājām un jāpaņem šautene. Vai varēsiet vēl pusstundi;nu pagaidīt?" "To gan es nezinu,"noteicu un uz brīdi sastingu sāpēs, tad sacīju: "Lūdzu, varbūt tomēr pamēģiniet!" "Labi,"sacīja kungs, "es pasteigšos" Kamēr mēs sarunājāmies, lija uzmanīgi klausījās un viņas skatiens visu laiku ceļoja no manis pie svešā kunga un atpaka;l. Es redzēju, ka vi;na visu ir sapratusi, putns pacēlās gaisā, tālu atliecās atpakaļ, lai atvēzienam būtu lielāks spēks, un kā šķēpmetis iecirta knābi man mutē līdz pašiem dziļumiem. Atmuguriski krizdams, es sajutu milzu atvieglojumu, jo manās asinīs, kas piepildīja visas dzīles un plūda pāri visiem krastiem, lijai neglābjami bija jānoslīkst.
/francs kafka/


noraava jumtu!
pa iistam!


un kas ir tava lija?


es saveejo uzreiz identificeeju!