Tas tik ļoti atgādina manas emocijas, kad notika TAS, ko vēl joprojām negribas skaļi izteikt un pieņemt par realitāti, kaut tas būtu vispareizākais, ļauju šiem diviem cilvēkiem dzīvot manā paralēlajā realitāte...

Un es vēl ilgi domāju un pārdzīvoju, kāpēc nepaliku toreiz ilgāk, nu kaut uz stundu ilgāk, kāpēc nepateicu un neizdarīju tik daudz ko...

Domāju, ka spēju pieņemt nāvi kā dabisku procesu, kura rezultātā cilvēks dodas uz daudz labāku vietu kā šī, bet tad sapratu, ka tas viss nemaz nav tik vienkārši kā to izrunāt!

Jo ir tik grūti aptvert to kā vienā mirklī cilvēks var pazust un vairs nebūt, ja pirms brīža bijis tepat blakus, un ir tik daudz lietu un vietu, smaržu un atmiņu, kas paliek, un nepazūd...

Ar laiku šīs izjūtas pārklājas ar putekļiem, un vairs nav tik asas, bet nu...

Es pat nezinu kādi vārdi ir jāsaka šādās situācijās, jo man liekas, ka tie līdz galam tā arī neko neizsaka...

Turies....

(Reply to this) (Thread)

Noprotu, ka aizgājuši divi ļoti īpaši cilvēki... :(

Tu turies, es arī turos, kas mums cits atliek?

(Reply to this) (Parent)