|
Septembris 8., 2008
21:06 Šodien Omīte nomira.
Es nepaspēju vēlreiz aizbraukt pie viņas, vajadzēja, gribēju, bet neizdarīju... Daudz ko nepajautāju. Daudz ko nepateicu.
Viss ir tā, kā tas ir, un viss.
Vēl vairāki smagi brīži priekšā - jāsatiek vēl visus radus. Un bēres...
Citādi - turamies. Ar prātu viss skaidrs un pieņemams. Bet tik spiedoši, mokoši skumji... Neko padarīt nevar, kas jāizdara...
Pašai asinspiediens saskrējis gaisā. Reti man šitā. Galva sāp kā augonis, un vēmiens vien nāk.
Ir kaut kas, ko gribas izvemt ārā, bet nevar nekādi. Varbūt to var izraudāt, nevis izvemt? Bet nevaru arī paraudāt. Izraudājos. Un vēl pirms tam vairākas reizes jau biju izraudājusi to, ka ome attālinās pamazām.
Un vēl stulbi, ka rīt jāiet strādāt. Lai būtu pēc tam trīs dienas brīvas... No kurām viena būs bēres.
Man vēl neviens tuvinieks nebij nomiris
|
Comments:
Jūtu līdz. Un samīļoju tā stipri jo stipri! Ja sanāk, tiešām izraudies cik vien var. Tad kļūst vieglāk...
Tas tik ļoti atgādina manas emocijas, kad notika TAS, ko vēl joprojām negribas skaļi izteikt un pieņemt par realitāti, kaut tas būtu vispareizākais, ļauju šiem diviem cilvēkiem dzīvot manā paralēlajā realitāte...
Un es vēl ilgi domāju un pārdzīvoju, kāpēc nepaliku toreiz ilgāk, nu kaut uz stundu ilgāk, kāpēc nepateicu un neizdarīju tik daudz ko...
Domāju, ka spēju pieņemt nāvi kā dabisku procesu, kura rezultātā cilvēks dodas uz daudz labāku vietu kā šī, bet tad sapratu, ka tas viss nemaz nav tik vienkārši kā to izrunāt!
Jo ir tik grūti aptvert to kā vienā mirklī cilvēks var pazust un vairs nebūt, ja pirms brīža bijis tepat blakus, un ir tik daudz lietu un vietu, smaržu un atmiņu, kas paliek, un nepazūd...
Ar laiku šīs izjūtas pārklājas ar putekļiem, un vairs nav tik asas, bet nu...
Es pat nezinu kādi vārdi ir jāsaka šādās situācijās, jo man liekas, ka tie līdz galam tā arī neko neizsaka...
Turies....
Noprotu, ka aizgājuši divi ļoti īpaši cilvēki... :(
Tu turies, es arī turos, kas mums cits atliek? |
|
|
Sviesta Ciba |