piekrītu, tēma smaga, bet šķiet manas izglītības pluss (šobrīd vienīgais, ja neskaita ķeksīti pie pabeigtas augstākās :)), ka studējot esmu sapratusi, lai cik riebīgi tas neizklausītos, tas, kas apkārt šeit notiek, savā ziņā ir normāls attīstības process. Par piemēru paņemsim Zviedriju - gribi tici, gribi ne, bet ļoooti līdzīga situācija bija 20gadsimta sākumā, kad bija t.s. Lielā Depresija. Liela daļa šīs tautas aizceļoja ekonomisku apsvērumu dēļ uz Ameriku un Lielbritāniju. Nu vienreiz bija kādam gana un sociāldemokrātijas ziedu laiki sākās ar momentu, kad kāds izlēma - jādabū tie cilvēki atpakaļ un jādod tas, ko viņi vēlas. Atplicība ir mūsu valstī, tā tas ir, bet globālā mērogā tā ir sava veida attīstības sastāvdaļa. Mani tas mazāk satrauc gan šī, gan tā iemesla dēļ, ka es cenšōs izvairīties no negatīvas informācijas. neskatos TV un šobrīd, kamēr dažas dienas veseļojos, neslēdzu arī radio iekšā. Bet ticu, ka tev ir pavisam citādāk, jo vienai mājās ar mazulīti sēžot vēl klusumā, varētu ātri nojūgties, kā arī ekonomiskā situācija, kad ar dažām naudiņām jāpabaro, jāapģērbj. but still, man ir iekšēji sajūta, ka vainojot valsti un uz to sūrojoties mums pašiem konkrētā brīdī labāk nekļūst. tās ir manas domas...

(Reply to this)