|
|
|
Februāris 7., 2007
23:31 - Buf
Pēdējās dienas man ir visas vienādas.
Pamostos kaut kad ap pusdienlaiku. Kaut ko ieēdu. Liekos atpakaļ gultā un gulšņāju, neko negribas darīt, nekur iet. Drēbes tāpat gandrīz vienas un tās pašas vislaik jāvelk, nav liela izvēle... :F Pucēties nav jēga, jo pat vīrs īsti nav blakus. Viņš pa nakti izgulējies, pa dienu kaut kur iet, kaut ko dara.
Anyway, ko ta varu izdarīt? Izmazgāt un izžāvēt matus, un acis piekrāsot. Drēbju ziņā, kā jau teicu, nav gandrīz nekā superforša, ko uzvilkt. Vienas grūtniečbikses un daudz lempīgu džemperu.
Sapņoju par vasaru, kad atkal uzvilkšu svārkus, šortus, kādu kleitu, kādu blūzīti, krekliņu, jaciņu... Peldkostīmu... Eh...
Kad jūtu, ka drīz aptrūksies rijamais, tad svempjos augšā, savācos un sataisos uz veikalu. Ņemu vīru pie rokas, lai nāk līdzi un palīdz stiept visu nesamo. Es vairs vispār neko nestiepju! :F Un man pie tam saplīsa ērtā mugursoma, tā ka visa nešana tāpat atkrīt. Uz 1 pleca somas es nenēsāju - vai nu nemāku nēsāt vai kā, bet man vienmēr tad mugura sāp, nav ērti. Man parasti smags nesamais - visi sīkumi + pleijeris un vairāki diski (lai ir izvēle, pat ja tik līdz veikalam jāiet). Tagad eju pat bez pleijera.
Nu, citreiz uzsvempjos augšā arī tad, kad jūtu, ka māja par daudz aizaugusi ar nekārtību. Izmantoju brīdi, kad beba ar savu spārdīšanos neļauj mierīgi pagulēt, kur nu vēl aizmigt, sakopoju enerģiju un patīru māju. Vēl jau nevar pilnīgi visu vīram uzkraut... ;)
Kaut kad pa vidu dienai un vakaram uztaisu ēst vīram. Kad vakar ar vienu roku maisīju katliņā zirņu putru un ar otru maisīju cūkas speķīšus uz pannas, sapratu, ka tādā brīdī nevarētu vēl arī bēbi pieskatīt... Vajadzētu trešo roku un aci... Nezinu, kā būs vēlāk, kad beba būs klāt - vai nu vīrs pats taisīs sev ēst, vai arī tajā laikā viņam būs mazo jāuzmana. Es toč nezinu, kā man pašai labāk gribētos. Bet to jau redzēs.
Kad esu pastaigājusi pa āru (līdz veikalam vai līdz mammas mājai un atpakaļ), uztaisījusi paēst un noskalojusi trauķeļus, tad es atkal ģērbējos nost un lienu atpakaļ gultā. Iekārtojos uz sāniem kaut kā. Ieslēdzu TV3 un skatos "Aukli", "Bez Tabu" un visu pārējo līdz pat vakaram, un tad jāskatās, vai pa LNT nav kaut kas labs, kāda filma. Parasti nosēžu tik ilgi, ka noskatos "Ātro palīdzību".
Pa to laiku ir izdzertas vismas 2 tējas, nograuzti vairāki āboli vai rīvēts burkāns, izēsts kāds jogurts, sauja plaucētu rozīņu.
Vīrs pa to laiku ir jau sen atlūzis guļamistabā - es izslēdzu viņam gaismu un pārvācos uz datoristabu - tur skatos to "Ātro palīdzību"...
Pa to laiku varbūt ir arī krāsns izkurējusies, un var to vērt ciet. Pa nakti būs karsti, bet no rīta pa pusei atdzisusi istaba. Njā, jākurina būtu agrāk - bet mīļumam parasti nesanāk laiks pa dienu malku sanest. Vai arī es pati vainīga, ka regulārāk to viņam neatgādinu.
Tad, jau pavēlu pēc pusnakts, es ieeju siltā dušiņā - apsildīties, nomazgāties un relaksēties. Mums ir prikolīga apsildāmā grīda, tāpēc vannasistabā (nu, dušistabā) parasti ir silti, pēdas nesalst un slapji dvieļi nemētājas - smuki izžūst.
Izslēdzu visas gaismas un lienu gultā, kur vienam jau trešais sapnis iet...
Tad es apguļos un gaidu, kad nomierināsies beba. Ņemās un spārdās, bakstās, žagojas. Ja ātri nomierinās, tad es tā arī aizmiegu. Bet biežāk viņš nenomierinās tik ilgi, ka man jau atkal uznākusi vai nu ēstgriba, vai kāda cita fizioloģiska vajadzība, kas spiež atkal celties augšā no iesildītās migas. Ceļos un eju, un nāku. Tad gan parasti beidzot aizmiegu.
Pēc 2,5 h ceļos atkal augšā, un atkārtoju tās pašas procedūras, kas iepriekšējā celšanās reizē.
Vēl pēc kādām 3 h ceļos, un ārā ir jau gaišs. Vīrs arī jau mostas. Kad viņš piecēlies un sācis šiverēties pa māju, tad man parasti vislabākais miegs, jo bebam tad ir miera periods. Ļauj man čučēt.
Dumji, ka tieši tajos rīta periodos gadās, ka jāceļas un jāiet uz poliklīniku. Dikti grūti sevi piespiest tad, jo miedziņš vēl saldi nāk.
Bet nu šitā man iet. Jūtos kā klusumā pirms vētras. Viss ir tik mierīgi, miegaini, slinkums, nevarība, negribība... Un jūtu, ka drīz tādi laiki beigsies. Baidos jau drusku - bet tagad vairs tikai drusku! Vairāk gaidu to visu kā lielu atpestīšanu. I want my body back, I want myself back!!
|
Comments:
Nekas vairs nebùs,kà bijis..:) Par tàm èsanàm-man bija tà,ka pirmajos mènesos par to gàdâja vìrieC,ne man laika,ne spèka,ne gribèsanas. Jams nàca màjà ar gatavu paiku vai arì gatavoja. Nu nevar sàkumà visu novelt uz sievietes pleciem..
Es tā gribētu, kaut varētu paļauties uz viņu, lai sagādā visu, visu paiku... Bet mums ir tā problēma, ka viņš jau tagad parasti sapērk visu pēc saviem vīrieša ieskatiem - rakstu vai nerakstu to pirkumu sarakstu... Ir par to runāts, bet viņam vienkārši nesanāk visu pareizi, ekonomiski un saimnieciski nopirkt... :/ Pie tam viņam pašam tā neliekas 8( Gatavot viņš māk daudz ko, jā, tas viņam patīk un padodas. Bet ne nopirkt...
Tā ka šitā lieta mani biedē. Un laikam vieglāk viņam būs iemācīt ar bebu ņemties, lai pa to laiku varu sagādāt un pagatavot mums visiem ēdamo.
Protams,Tev labàk zinàt,kà jums vienoties par pienàkumiem,bet nu pirmie mènesi ir pasmagi,arì vìrietim,bèrns panem loti daudz laika un spèkus,tà ka nav ko daudz forsèt ar gatavosanàm.Var tak sapirkt kaut pusfabrikàtus,ko tikai uzsildìt.Tàda mana pieredze:)
uh. pēc pilnas programmas. no vienas puses es ar būtu bik no tā visa gribējusi. Tā teikt, lai var izjust pa kārtīgo to grūtniecību, citādi viss tik viegli bija, tik tas lielais vēders un, khm, nieze ;D
Bet es tieši gribēju, kaut viss būtu bijis viegli un panesami - lai man nenomāktu vēlmi pēc vēl kāda bēbja tuvākajos gados! Tagad man liekas baisi šito visu tik drīz atkal uzņemties... 8( Gribētos vispirms atjēgties, atvilkt elpu, aizmirst... Bet tad jau redzēs... |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}