Man ir depresija un bailes. Es sapratu vakar, esot ciemos pie brāļa. Es pateicu skaļi, ka man ir bail. Ka es nesaprotu un nespēju kontrolēt to, kas notiek. Ir darbs, nav darbs. Ir parasts dzīvokļa rēkins, pēkšņi rēķins = parasts reķinsx2. Es nedrīkstot sūdzēties, jo pagaidām ir dzīvoklis, darbs, ēdiens. Iestādījums samazina algu visiem darbiniekiem par 15%, bet citiem esot vēl sliktāk. Es biju pārliecināta, ka tas nenotiek ar mani, ka krīze ir kaut kur blakus, ka tas notiek ar citiem TV ziņās. Es gribēju noslīcināt bailes šampanietī, es gribēju tās noslīcināt naktī ar taksi braucot uz Mangaļsalas molu. Es nespēju būt priecīgs ciemiņš, pārrēķinot alkoholu, ēdienu un elektrību iespējamajos ietaupījumos. Pirms mēneša es biju pārliecināta, ka būs labi. Varbūt vakar vajadzēja izmazgāt matus. Manam brālim nav darbam, manam māsasvīram ir bezalgas atvaļinājums, mana brāļa draudzene strādā darbu, kas riebjas, jo cita nav. Brālis apsver iespēju studēt maģistratūrā un strādāt Rimi par plauktu kārtotāju. Pirms mēneša es vēl ticēju, ka es kontrolēju savu dzīvi un spēju palīdzēt citiem. Ka mammas zvani ar biedinājumiem, ka visus mūs atlaidīs, ka atņems algas, ka nevarēsim samaksāt kredītus un ka visiem mums būs jāiet dzīvot lauku būdā un jābaro truši ar mežā plūktu zāli, ir tikai tādi nekonesaprotošas tantītes bailīgie murgi. Kad mamma zvanīs, es vairs nespēšu droši atbildēt: eu, nu beidz murgot, ar mums tas nevar notikt. Man ir bail, ka mans iekrātais naudas gabaliņš pazudīs kaut kādus nesaprotamos politiski ekonomiskos virpuļos. Darbdienu vakaros es tikai spēju līdz tv vai gultai aizlīst. Esmu kaut kā traki iestrādājusies. Vakaros ir tā, ka liekas, ka smadzenes var aizdegties. Arī citreiz pa dienu tā ir. Bet tagad gribas raudāt. Bezpalīdzīgi.Jāizmazgā mati.
kā ir: kaut kā bezcerīgi stulbi
5 parunājās | runājiet kaķagabaliņi