Nespēju izšķirties, ko īsti pasniedzēji šajā semestrī vēlas mums pateikt.
Vai to, ka labāk būtu bijis, ja mēs visi tagad kkur Kanāriju salās cepinātos saulītē, bet tā kā mēs tur neesam, tad mācieties, briesmoņi?
Vai viņi grib parādīt tiem, kas tur Kanārijās tagad hajo, ka augstākā izglītība ir sūri un grūti sasniedzama, ka hajošanu saulītē viņi vēlāk nožēlos?
Vai arī viņi grib panākt to, lai mums riktīgi sāk riebties viss saistībā ar tūrismu, un pēc augstskolas beigšanas mēs aizejam pavisam citā jomā strādāt, so viņiem nekādas konkurences nebūs.

Mēs tiekam izdrāzti ne pa jokam. Vai varbūt es tikai tagad ieraudzīju, ka tā notiek? Nē, līdz šim viss bija daudz maz OK.

Esmu gana labs stūrmanis, tikai nenovērtēta.
Protu bez kartes orientēties pirms tam neapgūtā teritorijā.
Vakardiena ir iedalāma trīs lielos segmentos: Gana nepatīkami un skumji, pat neomulīgi - romantika un zelta rudens - dusmas un grūtsirdība.
Pietiekami kontrastējoši, lai tomēr visā šajā jūklī justu atšķirību.

Draudzene vārda dienā tika iepriecināta ar fantastisku dāvanu (mums vismaz tā šķita), bet viņa neizrādīja iecerēto sajūsmu!

Cītīgi gatavojos rītdienas sanāksmei - man ir ko teikt!

Šī ir diena, kad es nebūtu gribējusi palikt ilgāk...

Mans gals šodien salīdzinoši tukšs, ņemot vērā to, ka vakarā gaidāms diezgan liels pasākums klubā. Varbūt arī vēl par agru.
Ja pārgājiena laikā būtu tādi laikapstākļi, kā šovakar, būtu pat jauki.
Un man gribas kādu dikti mīlīgu filmu. Pa Tv3 Šreks, bet tas jau entās reizes redzēts.

Šodien mani māc jau cita slimība. Bet nav variantu - jāiet uz darbu. Bet šodien vismaz nav jāvemj.
Un ir uzdevums visai dienai.

Rotta vīruss.
Diena pavadīta mokoties. Nebija spēka dusmoties. Fiziski nevaru nekur aiziet.
Bet par godu tam, man brīvdiena.
Rīt uz māju.
Yess! Un tikai uz māju!

Esmu salijusi, nostiepusies smagas grāmatas, izsalkusi, piekususi... Kas vēl? Drusku neapmierināta.
Bet tad sajūta ir forša, kad ieeju mājās, bet tur neviena nav. Es varu viena pati mierīgi atpūsties, ieskatīties Cibā, pirmo izsalkumu remdēju ar čipsīti...

Kur gan vēl tik labi - ūdens pīpe desmitos no rīta!

Šodien beidzot redzēju viņa deviņpadsmit gadīgās stāvoklī esošās māsīcas puisi.
Tāds knīpa vien ir. Droši vien skolā pēc kādas disenītes kādā kaktā. Un te nu ir rezultāts.

Kādā 3. vai 4.klasītē mums no rīta bija vienmēr jāpastāsta pārējiem klasesbiedriem, ko mēs redzējām pa ceļam uz skolu. Toreiz par sētniekiem un kaķīšiem, un mašīnām. Par klejojošiem suņiem.
Bet man gribētos stāstīt par tiem sētniekiem, kuri ap kokiem dejo valsi. Par tiem riteņbraucējiem, kuri izmanto tukšās ielas rīta agrumā.
Ja man būtu jāstāsta par šodienas rītu, tad laikam būtu grūti, jo tiku atvizināta ar auto.
Bet varbūt derētu aizsākt tradīciju - katru rītu pastāstīt, ko es redzēju pa ceļam uz darbu/skolu.
Bet patiesībā man tagad gribētos dejot ap ugunskuru un ēst lauku gardumus!
Un man kādreiz noteikti būs māja ārpus pilsētas.
Un šoruden es noteikti aizbraukšu uz Siguldu lapkritī!

Mans kārtējais-kārtējais sestdienas vakars.
No sākuma nešķita, ka būs tik grūti.
Likās, ka studiņas skrien ātri.
Tagad, kad vairs atlikušas tikai 3, jūtos tik nožēlojama.
Mans vienīgais plāns ir skatīties filmu. Īpaši aizraujoši.
Un tad no rīta atkal celties un iet darbu. Bet no otras puses - manas visas nākošās nedēļas nogales septembrī būs brīvas!

Diena jau pusē, bet pie prakses atskaites tā arī neesmu ķērusies.
Tā vietā tika uztaisīta fantastiski superīgs pārskats 3 veidos par Latvijas rajoniem un pagastiem. Man ieskaitē noteikti būs 10 :)

:D Mans vīrietis tikai šodien pamanīja. Un bija šokā :D
Laikam pamazām, palēnām jāsāk rakstīt prakses atskaite. Tikai pozitīvas domas, lūdzu!
Pēdējo nedēļu vispār cenšos domāt un dzīvot pozitīvi.

Varbūt labi vien ir, ka man bija kādi 10 vai pat mazāk gadiņi, kad es skatījos seriālu "Beverlihilsa. 90210". Šovakar noskatījos pirmās divas sērijas jaunuzņemtajam seriālam ar tādu pašu nosaukumu, kas ir tā kā turpinājums iepriekšējam.
Tiešām pārņem visādas sajūtas skatoties.
Un domāju, ka mana krustmāte noteikti nesaprastu jauno seriālu, kaut arī par iepriekšējo 90210 viņa fanoja vēl vairāk kā visi citi man zināmie.

Ārā tik fantastisks laiks!
Tā vien gribētos kkur aizšurīt, bet nav ne ar ko, ne īsti kur.
ak, es, vientulīgā!

Es beidzot sapratu savu problēmu! Tā ir domāšana! Es domāju pārāk negatīvi un pelēki! Tas ir jāmaina nevis kas cits!

Tā jau forši - no rīta dalīt mazajiem skolnieciņiem balonus, bet pēc tam sēdēt ar studentiem pārpildītā zālē un klausīties smieklu šaltī par katru vārdu, kuram pavisam nedaudz var būt divdomīga pieskaņa.
Bāc, man tomēr tas viss tik ļoti ir pietrūcis vasaras garumā!!!

Cik gan daudz var dot aizkari! Manai istabiņai beidzot ir tiešām skaisti aizkari, dzelteni. Un tie tik fantastiski piepilda istabiņu!
Un es kaut kā jūtos tik pasargāta...
Jaunā nedēļa, septembris, jaunais mācību gads... Tas sākas ar visādiem jaunumiem un, cerams, nesīs pozitīvas pārmaiņas.
Pus10 jau jābūt darbā, lai sagatavotos mazo sagaidīšanai.
Pēc tam pašai skola. Vakarā darbs. Klubu gan vairs negribas.

Es ceru, ka vakardiena būs mani izmācījusi.
Kas par daudz, tas par skādi!
Šodien negribas redzēt ne cigaretes, ne alkoholu. Varbūt šoreiz izdosies!
Un tas nemaz vairs nebija forši - sēdēt pilsētas centrā un atklāti lietot alkoholu.
Arī krusttēvs aizrādīja. Ja jau pat tā notiek, tad tas tiešām ir par traku.
Nekas, tagad skola... Esmu taču nolēmusi mācīties vēl desmitreiz cītīgāk!

Ak jā, es biju uz Māra Štromberga sagaidīšanu :)