Neko citu jau nevar pasākt, ja konts pēc trako ballīšu nedēļas ir sauss, idejas mājas lapai pēc pasūtījuma man nerodas.
Pēc tam gan - ērti iekārtošos un piespiedīšu sākties prāta vētrai.
Sāku jau tagad mīlēt savu nākamo darbu!

Šodiena viena no tām dienām, kad viss jau ir padarīts, bet līdz darba dienas beigām vēl 270 minūtes.

Jau tagad sēžot darbā, mani pārņem neliels izmisums - un ko gan lai sadara līdz plkst. 21?
Apkārt ir tāds troksnis no grīdu tīrāmās ierīces. Pie cilvēku radītā trokšņa jau ir pierasts.
No vienas puses - labi būt darbā. No otras - kā man gribas normālu darbu kā visiem cilvēkiem!
Kad var sestdienu rītos pagatavot siltas un gardas brokastis, pēc tam pieķerties nelieliem mājas darbiņiem...
Ak, es, sapņotāja!
Un mūždien tā!

Šodiena velkas ūber super duper truper ilgi.
Esmu padarījusi jau visu iespējamo.
Vēl 3h.

Ta maza, skaista meitenite deva iedvesmu visai dienai!
Tik smaidiga un jauka!
Paldies!

Esmu gana labs stūrmanis, tikai nenovērtēta.
Protu bez kartes orientēties pirms tam neapgūtā teritorijā.
Vakardiena ir iedalāma trīs lielos segmentos: Gana nepatīkami un skumji, pat neomulīgi - romantika un zelta rudens - dusmas un grūtsirdība.
Pietiekami kontrastējoši, lai tomēr visā šajā jūklī justu atšķirību.

Draudzene vārda dienā tika iepriecināta ar fantastisku dāvanu (mums vismaz tā šķita), bet viņa neizrādīja iecerēto sajūsmu!

Cītīgi gatavojos rītdienas sanāksmei - man ir ko teikt!

Šī ir diena, kad es nebūtu gribējusi palikt ilgāk...

Šodien mani māc jau cita slimība. Bet nav variantu - jāiet uz darbu. Bet šodien vismaz nav jāvemj.
Un ir uzdevums visai dienai.

Mans kārtējais-kārtējais sestdienas vakars.
No sākuma nešķita, ka būs tik grūti.
Likās, ka studiņas skrien ātri.
Tagad, kad vairs atlikušas tikai 3, jūtos tik nožēlojama.
Mans vienīgais plāns ir skatīties filmu. Īpaši aizraujoši.
Un tad no rīta atkal celties un iet darbu. Bet no otras puses - manas visas nākošās nedēļas nogales septembrī būs brīvas!

Cik gan daudz var dot aizkari! Manai istabiņai beidzot ir tiešām skaisti aizkari, dzelteni. Un tie tik fantastiski piepilda istabiņu!
Un es kaut kā jūtos tik pasargāta...
Jaunā nedēļa, septembris, jaunais mācību gads... Tas sākas ar visādiem jaunumiem un, cerams, nesīs pozitīvas pārmaiņas.
Pus10 jau jābūt darbā, lai sagatavotos mazo sagaidīšanai.
Pēc tam pašai skola. Vakarā darbs. Klubu gan vairs negribas.

Šodien darba diena neizturami velkas, kaut arī darba laiks uz pusi īsāks kā vakar.
Vēl 45 minūtes. Mokošas.
Šodien bērni kaut kā pārāk daudz raud.
Un ir pārlieks klusums.
Priekšnieks rīt vēlas ar mani aprunāties kabinetā.
Nojausma, ka tas nebūs nekas jauks :(

Pēc 5 nostrādātām maiņām jaunais darbiņš vairs neliekas tik žilbinošs. Es vienkārši esmu cilvēks, kurš nespēj nosedēt, nedarot neko. Man tā arī pateica - Tu vēl daudz ko nemāki, tāpēc pagaidām tā būs. Cik sapratu, tad tā būs vēl līdz augustam. Reizēm gan man šķiet, ka drusku saprotošāka esmu, nekā viņas domā. Ja viņas pēc 7 mēnešu darba nemāk atgriezt čeku POS terminālā un kases aparātā...
Un arī Internetā negribas visu laiku sēdēt,da jo apkārt taču cilvēki staigā...

Tātad tas ir noticis!
Man ir jauns darbs!
Tik tiešām 5 stundas bija jāgaida kā uz skudriņām!

No 1dienas patstāvīga dzīve šajā pilsētā...


Bāc! Es biju rēķinājusies tikai ar septembri...

Ja viņa darba intervija ilgst jau 45 minūtes un viņš vēl nav rādījies pie manis, vai tas nozīmē, ka darbu viņš ir dabūjis?

Darba trauma:
tiklīdz iezvanās telefons (nav starpība -darba, mobilais vai mājas), man automātiski otrā rokā uzreiz atrodas pildspalva, bet ar acīm meklēju piezīmju lapiņu :)

Divos no trim horoskopiem rakstīts, ka nevajadzētu ielaisties romantiskās attiecībās ar darba kolēģi.
Bet ko lai dara, ja man kolektīvā tikai sievietes?

Es beidzot noliku pie vietas TO meiteni, To, kura te sadomājusies te pati labākā būt!
Es un sarkasms!
Bet nu pēc kādām 24 gulētām stundām 120 stundu laikā tas ir arī normāli, ka es tā aizsviļos :)

Man tūlīt apniks un es slēgšu šito iestādīti ciet!