Es vēlos basām kājām skriet pa Latvijas pļavām, uzrāpties kalnā kā toreiz un vērot, kā garām aiztraucas vilciens.
Es vēlos savas saules apmīļotās kājas iemērkt siltajos ezeru ūdeņos, ļaut, lai jūras viļņi mani maigi glāsta.
Es vēlos aizvērt acis un pagriezt seju pret sauli, teikt - kā es to mīlu!

Tas bija labi!
Un mani pat nelamāja!

Attā, es uz skolu!
Kad būšu mājās - nezinu. Lieli plāni šaj nedēļas nogalei :)

Zvans krietni pēc pusnakts. Viņš tikai vēlējās man radīt klātienes ilūziju Rīgas svētkos. Izdevās. Un visas pārējās emocijas...
Zvans vēlreiz ap pus5 no rīta. "Es braucu pie Tevis!"
Taču es, šķiet, sabojāju visu romantiku, jo pateicu, ka labāk no rīta sazināsimies...
No rīta māte ļoti ziņkārīga bija. Es klusēju!

Filmās bieži ir redzēts, ka, no rīta pamostoties, gultā guli viens, kaut arī gulēt tomēr aizgāji ar kādu kopā.
Izrādās, tā arī dzīvē notiek, tikai es biju tā, kas naktī nemanot aizbēga. Bija man jāiet mājās, bet viņš tik saldi čučēja, ka žēl bija modināt. Hmmm...nu it kā centos viņu biku pabikstīt, ka eju prom, vai viņš nāks mani pavadīt, bet šis tik kko nomurmināja. Pa pusei dusmīga, pa pusei sajūsmā, vēl pa kādam mazumiņam apjukusi klusi lavījos uz mājas pusi. Kamēr vēl gulēju mājās pati savā gultiņā, viņš mani apbombardēja ar telefona zvaniem, bet es tikai čučēju saldi. Viņš gribēja man atvainoties!!! Atvainoties par to, ka gulēja! Kkas nepārspējams! Man vispār parasti neviens neatvainojas, dažs labs to tikai vienu reizi ir izdarījis, bet viņš jau tagad!!!
Vakarā uz pirtiņu...
Vēl tik jānospēlē kapusvētki...

Jo vairāk saprotu, ka nauda mani nedara laimīgu. Jā, tagad viņu varbūt vajag vairāk nekā pirms tam, tomēr es jūtu, kur un kā viņa aiziet. Es redzu tālāk nekā pirms tam.

Šorīt jūtos gandrīz tāpat kā katru rītu. Dīvaini gan, ka tā vakardienas šampja glāzīte uz mani šorīt atstāja iespaidu.
Atpakaļceļa vairs nav. Drošības sajūta pieaug.

Ar mani pirmo reizi kāds vīrietis stingri runāja. Vispār ar mani tā ir tikai māte un Strelkova runājusi. Viņš nekliedza, bet pamatoti stingrā balsī mēģināja skalot smadzenes. Nu biju vainīga! Es atvainojos, bet kā var atvainoties par to, ko neatceras?

Vēl nekad tā nav bijis, ka pēc šādas sarunas es tiešām nopietni par to visu aizdomātos un sāktu apzināties sekas.

I`m not the one I used to be.

Klausos James Blunt un gruzos. Tik patiesi vārdi - I`ll Never Be With You. Kuru gan es cenšos apmānīt? Pati sevi.
Bet nu patīk man viņa dziesmas!
I Saw an Angel - arī patiesība - viņš patiešām ir eņģelis...

Asaru jūra katru vakaru...

Vakar laikam izraudāju asaras ilgam laikam.
Vilku plusiņus un mīnusiņus, domāju, zvanījos, runājos ar vairākiem cilvēkiem.
Un izlēmu.
Nesvaidīšos. Ja reiz bija tā domāts, tad pie tā arī palikšu.
Septembrī būšu valmieriete, studēšu tūrismu, domājams, par valsts līdzekļiem. Cerēšu arī uz stipendiju un kojām. Tuvi cilvēki būs blakus...

Tik sen neesmu bijusi mājās, ka jau esmu aizmirsusi, kādi gardumi mani tur gaida. 2 Aldara aliņi, vodka-filled FAZER končas, Chupa-chups.

Šodien atkal pelmeņus piededzināju.

Ja no rīta viss nebūs kārtībā, tad PC atkal dosies ikgadējā apkopē. Pagājušajā reizē tas vilkās 2 mēnešus.

Asaras līdz rītam.

Izejot no mājas, viņa pirmei vārdi bija - Nu tad pēc zeltinieka!
Es nenoticēju... Bet vajadzēja!
Jau pēc pusstundas ar 2 zeltiniekiem un vienu pilzenīti pārblīvētajā estrādē mēs meklējām kādu brīvu vietiņu, kur atlikt savas pēcpuses. Atradām.
Pāris dūmi, mīļas sarunas, alus...
Viņa draugi, ar kuriem pārmaiņas pēc es varēju interesanti parunāties un pasmieties...

Šorīt - zvans. Tu saviļņoji mani.