Es šonakt smējos. Balsī. Es pati to atceros, bet neatceros smiešanās iemeslu.

Lūdzu, vairāk sniegu nevajag! Lai šis te nokūst, un tad uzreiz pavasari!

Filmās bieži ir redzēts, ka, no rīta pamostoties, gultā guli viens, kaut arī gulēt tomēr aizgāji ar kādu kopā.
Izrādās, tā arī dzīvē notiek, tikai es biju tā, kas naktī nemanot aizbēga. Bija man jāiet mājās, bet viņš tik saldi čučēja, ka žēl bija modināt. Hmmm...nu it kā centos viņu biku pabikstīt, ka eju prom, vai viņš nāks mani pavadīt, bet šis tik kko nomurmināja. Pa pusei dusmīga, pa pusei sajūsmā, vēl pa kādam mazumiņam apjukusi klusi lavījos uz mājas pusi. Kamēr vēl gulēju mājās pati savā gultiņā, viņš mani apbombardēja ar telefona zvaniem, bet es tikai čučēju saldi. Viņš gribēja man atvainoties!!! Atvainoties par to, ka gulēja! Kkas nepārspējams! Man vispār parasti neviens neatvainojas, dažs labs to tikai vienu reizi ir izdarījis, bet viņš jau tagad!!!
Vakarā uz pirtiņu...
Vēl tik jānospēlē kapusvētki...