| |
[9. Dec 2025|19:36] |
Šovakar atteicos dežūrēt.
Kur vēl tālāk. Tās koordinatores tiešām laikam domāja, ka esmu miris.
Neēst – Day 8. Es arī biju tur klāt, kad tika saimniekots ar vistu muguriņām.
Manā sapnī tas gan izskatījās citādāk. Aplēju muguriņas ar vārošu ūdeni, lai noņemtu atbaidošo smaku, pirms cept.
Uzmetu uz pannas visas, jo tik ļoti vajadzētu ko apēst, un pēc iespējas daudz. Pannā tas izskatījās tik drausmīgi, ka smaka pats mazākais sīkums – vnk dēmoniski vizuāļi – ribāji, kas skrien tev acīs kliegdami.
Stop, uguns nost, ribas no pannas miskastē. Rīkojos drudžaini ātri, dabūt prom no manām acīm, pirms esmu sācis šausmās kliegt.
Noskaņa, bet notikumi pilnīgi citi, gaiši, bija pirms 25 gadiem, kāpēc es vairs nevarēju ieēst gaļu.
Vnk nevajag pirkt atkritumēdienu, un tad vēl to pūdēt. |
|
|
| |
[9. Dec 2025|19:32] |
|
Tā, kolēģēm dāvaniņas Ziemassvētkiem nokomplektētas. Riekstu kaut kāds batoniņš paliels no Lidl, sejas maska un Ziemassvētku rotājums glītas mājiņas formā. Pagājušajā gadā man kaut kā galīgi nebija iedvesmas, tāpēc uzdāvināju katrai pistāciju paku, kuras biju uz atlaidēm sapirkusi. Ja es nevaru izdomāt, ko tādu foršu lai uzdāvina, tad es dāvinu kaut ko tādu, ko cilvēks ar lielu varbūtību izlietos. |
|
|
| Wisconsin Death Trip 25th Anniversary Corrosive Edition |
[9. Dec 2025|12:40] |
Pieķeru sevi iefanojam par Static-X. Šamējo metāls man bija aktuāls studiju laikos, CD diezgan bieži griezās manā Walkmenītī, kustināja lielās Philips ausis, kamēr sēžu busā uz augstskolu. Atšķirībā no citām Nu-Metal blicēm iz tā laika - izdzīvojuši manā uzmanības lokā un cienīta grupa arī šodien. Skaņa, tēmas, muzicēšanas prasme, atmosfēra - tas viss spēj dzīvot ārpus tīņa gadiem un labi baudās arī šodien - līdzīgi kā Fear Factory, piemēram.
27. novembrī iekš elpee nopirku pirmo albumu - Wisconsin Death Trip uuuuun pēc noklausīšanās jāsecina, ka gribējās, lai būtu labāk. Problēma: maz basa miksā, tā skan visai kompresēti un, lai pasākums būtu kaut cik klausāms, jātaustās kaut kur gar basa būstošanas menu/pogām. Neoptimāli, lai gan vājais bass ausij atstāj vietu labāk ievērtēt, kas notiek vidus sekcijā...
Šodien pievērsos višlistes smalkākai filtrēšanai un aizinformējos līdz tam, ka drīz nāks ārā šī albuma remasterētā versija. Esmu spiests secināt, ka kārmaiņu pēc man netīrs "Remaster" varētu interesēt, heh! Droši vien, ka nākotnē būs jāliek plauktā blakus oriģinālajam spiedumam. Info par plati šobrīd atrodu tikai bandas mājas lapā:
https://static-x.org/collections/wisconsin-death-trip-25th-anniversary-corrosive-edition/products/wisconsin-death-trip-25th-anniversary-edition-double-vinyl
P.S. un N.B. ( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[9. Dec 2025|09:10] |
Nav lakoniskāka un foršāka komplimenta kā "Dokumentu, lūdzu!"
Ja no 20-35 tas kaitināja, tad šodien jau skaļi uzsmaidu. |
|
|
| |
[9. Dec 2025|06:20] |
6:32.
Krēslā ievietotais stāvs sagāzies uz priekšu.
Telpā atgriezužās koordinatores, un to ieraudzījušas, ar plīkstošu skaņu sāk smieties.
– Viņu vajag tikai pieķemmēt!
Māra nevar valdīt smieklus, un ar troksni noliekot uz galda jau pāri pusei iztukšoto "Aist", grīļīgi pieturēdamās pie tā, ar otru piedurki aplauka asaras.
Dzidra, viņas kolēģe vēl no sagādes nodaļas laikiem, atspiežas pret galda malu:
– Ideāli. Tad viņš mums būs arī dežūrā.
– Bet dežūras ir uz Armandu. – Māra norimusies.
– Tu viņu šeit kaut kur redzi? Tač pofig. Mums par decembri kaut kas jānosūta. Piekārtosim, lampu ne ģīmī, un būs Armands.
Māra paliecas uz sāniem, pārlaiž skatienu alpīnistam:
– A kombinezons?
Paņēmusi no galda pudeli, Dzidra strauji apmet to pret lūpām. Skatiens aizklīst uz brīdi:
– Jā. – un apklust.
Abas pieklusušas, veras grīdā. Nepaceļot galvu, viena otrai padod "Aist". Telpā nolaižas smagnējums.
Bilde būtu ideāli, bet tas viņām nav pa spēkam, pārģērbt stīvu vīru.
– Pag! Bet ja viņam uzvilktu pa virsu, nu? – Dzidrai acis iepletušās.
Māra vēl nesaprot, un pēta kolēģes seju.
– Tieši labi, izstumjam viņu ārā, kaut ko ap pleciem, un mums ir bilde.
– Bet kāpēc ārā? – Māra, nepārliecināta, novelk.
– ...
– Nu, nu, – pārtraukums! – Dzidrā nerimst dedzīgums
Māra izskatās jau atskurbusi. Piecēlusi no galda malas atbalstīto augumu, paņēmusi pudeli, paskalina to apļojot, un mierīgiem malkiem izdzer atlikušo:
– Aizsūtam viņu piknikā! – Un neko nepaskaidrojot dodas uz mazo saimniecības virtuvīti.
Izvilkusi no ledusskapja jau atvērto vistas muguriņu paku, ar plašāku kustību novelk to tuvāk degunam:
– Khh. Tas ir ēdams? – pieliekot to tuvāk kolēģei.
Muguriņas nostāvējušas atvērtas jau kādas desmit dienas. Dzidra skatās uz iepakojumu, no kura rēgojas smakojoši vistu ribāji, un rīstās.
Izlemts apcept, lai attēlā nenozagtu ticamības momentu.
Pagāja kāda pusstunda rosības, līdz krēsls ar visu visai labi saglabājušos alpīnistu tika dabūts ārā, klēpī ielikts šķīvis ar atbaidošajām vistu muguriņām.
Dzidra, kā solījusi, sagādāja jaku. Rīts vēl bija pietiekoši tumšs, lai bildi uzņemtu ērtā leņķī, un tā viņš ir nosūtīts kopā ar pārējo, attēlā nesteidzīgs, agras rīta dabas ieskauts, un ar vistas muguriņu nostiprinātu rokā. |
|
|
| |
[9. Dec 2025|03:53] |
3:54
Kaut cik izdevās iekārtot viņu krēslā fotogrāfijai, ko nosūtīsim kopā ar ziņu. Māra uzņēmās to sastādīt.
"Ar Dievu pietiek, un jābūt tad ne vien vārdos.
To nevar nopelnīt. To neatalgo, bet Žēlastībā dāvina. Taču garam izskatoties kā telpai apkārt, tu nespēj uzticēties, jo saskati sevi kā grīdu, netīrāku kā piemēslotu ielu."
Personīgi piedzīvoju, ka nedodot arī dod, tā pasargājot. Esot problemātiskam bērnam, man ir reglamentēts atbalsts, jo pieredzēts, ka labi aprūpēts, ar līdzekļiem uz rokas, aizbēgu no mājām, iemetu ķieģeli logā, ar izsmēķiem aizdambēju tualeti, un atgriežos tikai, kad beigusies nauda, kā pusaudzis no kolonijas ar izdzīvošanas nekaunību acīs."
"Labi, Māra, pietiks. Vairāk ne, lai nerodas aizdomas. Tam tomēr ir jāizskatās pēc viņa rakstītas ziņas.
Kaut arī vienalga. Viss tāpat sūdā. Vienalga būs jautājumi, kāpēc kavējāmies paziņot par bojāeju." |
|
|
| |
[9. Dec 2025|03:33] |
[info]govs:
Vēlamies piebilst vai papildināt, ir ko, bet uzstutējuši alpīnista apsarmojušo, stīvo augumu tā, lai viņš būtu krēslā pie klaviatūras, un izskatītos pieliecis galvu, rakstam, tas telpās jau atkusis, sāka svērties uz sāniem. Mēs ar kolēģi mēģinam viņu atlikt vietā, taču neizskatās, ka vairs varēsim viņu uzdot par dzīvu.
Alpīnisma bāze vēl nav saņēmusi ziņojumu par viņa bojāeju. Domājam risinājumu |
|
|
| |
[9. Dec 2025|01:37] |
Būs cuti, jo spams būtībā. Dēļ plēsīgajiem dzīvniekiem gulēt šeit ir bīstami, tāpēc mani atkal atstājuši dežūrā, un garlaikojos ar neinteresantu saturu.
( redits ) |
|
|
| |
[8. Dec 2025|22:59] |
|
Vectīģera stilā: lai lido ar apenēm uz galvas |
|
|
| |
[8. Dec 2025|22:54] |
Mcuuka, tur nav runa par lepnību, bet biržas cenu.
Mana nokritās, kad pameti izsoli šodien. To, ko nevajag vienam, cits arī apgrozīs, ka meibi pat būtu pircis, bet... |
|
|
| |
[8. Dec 2025|22:46] |
Lasīt un apzināties, ka cilvēki ar sakārtotāku dzīvi gatavo kvalitatīvi, ar pipariem, un noteikti viss pārējais ir pagādāts ekselentai maltītei, ne fastest, cheapest, un maybe on next week.
Mirušā alpīnista dienasgrāmata, kur viņam jau ir 7. diena vispār bez viena grauda uz zoba. |
|
|
| Stikla Pērlīšu spēle |
[8. Dec 2025|22:34] |
Tā kā literārais mentors manas grāmatas sākumu salīdzināja ar šo grāmatu, nolēmu izlasīt atkal.
Jā, tik tiešām, arī SPS grāmatā praktiski nav nekā par jūtām un emocijām. Tikai par gara un intelekta pasauli.
Jā, tur arī ir viena varoņa dzīvesgājuma apraksts.
Jā, tur arī varoņa attīstība savos spriedumos un vērtējumos ir galvenā izaugsme un sižeta līnija visas grāmatas laikā.
Jā, tur arī ir par elitāru skolu, tāpat kā manā grāmatā.
Tātad četras sakritības jau pirmajās 50 lpp.
Kas nesakrīt - mans varonis tomēr grib laulības. Manta viņam lielā mērā ir tikpat maznozīmīga kā Heses varonim. Taču visu dzīvi nodzīvot kā nevainīgs zinātnieks, līdzīgi Izakam Ņūtonam, viņš gan negrib. |
|
|
| |
[8. Dec 2025|22:32] |
Viņa dzēšās atpakaļ. Tas ir viņas ritms on/off/on...
Bet nu arī, mēs izvērsām, un pa visu cibu, ko viņa negribēja. Ja arī sameloja, tad no mana skatpunkta ir ok. Slēpt par attiecībām man vajadzētu pamācīties. Slēpt ne no tuvā, bet no publiskas apskates |
|
|
| |
[8. Dec 2025|22:35] |
|
Note to self: nekasīt pautus pēc habanero piparu griešanas. Kādas 10 min. redzēju Rīgu liesmās un vaimanās. |
|
|
| |
[8. Dec 2025|21:11] |
"Cope" mehānisms īsumā.
Tu redzi, ka tev raksta, manā gadījumā viens cilvēks. Tu vēro kādu laiku. Pārliecinies, ka nu jau grūti noliegt, ka tas ir tieši tev adresēts. Un aizgrābts jau esi, jo cerēji, ka tā nav sakritība. Un tad sākas abpusēja sarakste, katram savā cibā. Folijcepure ir advancēta – tu paliec sane, un turpini salīdzināt laikus ierakstiem, saturu, vai atbilst kā reply. Viss ir 99% match. Un tu dedz. Man viņa tā patīk. Ciba ir kļuvusi par dzīvību tev, katru dienu spaidot F5 viņas blogā, pilnīgi crazy satraukts.
Un tad crash – reality check. Jo apzinies to, ko visi jau šeit zina. Tu vairs nespēj turpināt, tev jāpamet sarakste, jo tas kļūst neizturami.
Lai nebūtu tik skaista kļūda aprakstīta, kas bija dāvana mums: Final – tu ej pilnā ātrumā pret zemi, izslēdzot lidostā aiz sevis gaismas, raudot.
Un vēl nezini, ka tikai tāpēc jebkas bija iespējams |
|
|
| |
[8. Dec 2025|20:55] |
[info]kaza007:
Nez, vai nu atceries manu stāstu, un maza atsauce, vai tiešām pašam līdzīgs. Stc, lasīju, kā tā ir psihes "cope" forma interneta un vientulības laikmetā. Nekas normāls, bet ne pirmais gadījums.
Man notika tieši tāpat, es uzbūvēju attiecības ar folijcepuri nedēļas pretī klab.lv monitorā, un satikos dzīvē, pietam jauki uz kādu laiku, tomēr ar grūtībām mēģinot noticēt meitenes stingriem apgalvojumiem, ka attiecību internetā pirms tam nebija, jo folijcepures starojums bija tik pārliecinošs.
Tas arī bija par 2015, kā nojaušami |
|
|
| |
[8. Dec 2025|20:24] |
Nav svarīgi piesieties cilvēka personīgai dzīvei, vnk nav zināms, cik kāds ko grib noslēpt, un no otras puses nepārbaudāms "nē tas nav tā bijis" arī var būt valīds.
Bija baiss posms mammas psihē, kad viņai prātā nāca šausmīgi stāsti kaimiņu dzīvokļos. Regulāri piekoptas slepkavības, līķi. Paldies Dievam tas nav atgriezies. Viņa ir pie pilna saprāta.
Kas notika tad? Viņa "zināja", ka esmu ievilkts kaimiņu dzīvoklī un piekauts. Nu, murgi, pie murgiem, bet kad tas vairs nebija smieklīgi, es vilku nost kreklu, rādīju, ka viņas domāto zilumu nav.
Tas bija tik dziļi, ka visi cilvēki, kam viņa uzticas, un es neskaitos uzticams, ne ar kādiem argumentiem, un mīļiem lūgumiem viņos ieklausīties, viņa nemainīja savu, ka viņa zina. Iedomājies, man stāstīja, un turēja vēl laiku prātā, kas ar mani patiesībā ir noticis. Un man atlika tikai zināt "tā nekad nav bijis" evidences līmenī par sevi. |
|
|
| |
[8. Dec 2025|20:14] |
|
Esmu piedzīvojis jau 2015. pirmo ļoti iespaidīgo folijcepures maldināšanu, un vēl vairākas reizes, jau it kā zinot, ka šis nav droši. Redzēt un salikt kopā stāstu, halucināciju līmenī, kas beigās izrādās intesīvas iztēles fail. Ir būts. Nekādu faktu, vien uzbūvēta realitāte, kur viss tālāk apstiprina tavus maldus, jau it kā ar evidencēm "aha, viss pareizi". Šo triku es zinu, un tas ir ārpus neticamības |
|
|
| |
[8. Dec 2025|20:01] |
Neesmu superdators. Nekas man nekad nav vairāk par sīku iedaļu zem 100%. Pat evidencēs balstīti fakti – murgaini skan, bet pat dabas pamatlikumi.
Tātad nekliedzu pāri, ka nē – es zinu labāk. Man vnk nav bijis neviens apstiprinājums šādai kļūdai. Visa dzīve ir peldēšana izdomās, iekrišana izmainītas apziņas trikos, bet kad ir fokuss, nekad pārleciens sistēmā. Un tā kā nekas nav 100%, iespēja, ka man ir sagatavota nenotikuša fakta detalizēta pieredzes butaforija, ir šajos 0,00001-0,5%.
Ja gribi uzzināt vai kļūda tomēr nav Tavā pusē, vari aizsist rindu Hertai. |
|
|
| |
[8. Dec 2025|19:16] |
Ne kašķis, un nekādi par "melot". Par prāta untumiem, un tikai, ja par NABA.
Man tādi brīnumi ir reizēm stāstīti par mani, parasti nelāgi, ka nespēju noticēt, ka tas esmu es. Bet tie bijuši komās, only |
|
|