9.. Dec, 2025 | 06:20
6:32.
Krēslā ievietotais stāvs sagāzies uz priekšu.
Telpā atgriezužās koordinatores, un to ieraudzījušas, ar plīkstošu skaņu sāk smieties.
– Viņu vajag tikai pieķemmēt!
Māra nevar valdīt smieklus, un ar troksni noliekot uz galda jau pāri pusei iztukšoto "Aist", grīļīgi pieturēdamās pie tā, ar otru piedurki aplauka asaras.
Dzidra, viņas kolēģe vēl no sagādes nodaļas laikiem, atspiežas pret galda malu:
– Ideāli. Tad viņš mums būs arī dežūrā.
– Bet dežūras ir uz Armandu. – Māra norimusies.
– Tu viņu šeit kaut kur redzi? Tač pofig. Mums par decembri kaut kas jānosūta. Piekārtosim, lampu ne ģīmī, un būs Armands.
Māra paliecas uz sāniem, pārlaiž skatienu alpīnistam:
– A kombinezons?
Paņēmusi no galda pudeli, Dzidra strauji apmet to pret lūpām. Skatiens aizklīst uz brīdi:
– Jā. – un apklust.
Abas pieklusušas, veras grīdā. Nepaceļot galvu, viena otrai padod "Aist". Telpā nolaižas smagnējums.
Bilde būtu ideāli, bet tas viņām nav pa spēkam, pārģērbt stīvu vīru.
– Pag! Bet ja viņam uzvilktu pa virsu, nu? – Dzidrai acis iepletušās.
Māra vēl nesaprot, un pēta kolēģes seju.
– Tieši labi, izstumjam viņu ārā, kaut ko ap pleciem, un mums ir bilde.
– Bet kāpēc ārā? – Māra, nepārliecināta, novelk.
– ...
– Nu, nu, – pārtraukums! – Dzidrā nerimst dedzīgums
Māra izskatās jau atskurbusi. Piecēlusi no galda malas atbalstīto augumu, paņēmusi pudeli, paskalina to apļojot, un mierīgiem malkiem izdzer atlikušo:
– Aizsūtam viņu piknikā! – Un neko nepaskaidrojot dodas uz mazo saimniecības virtuvīti.
Izvilkusi no ledusskapja jau atvērto vistas muguriņu paku, ar plašāku kustību novelk to tuvāk degunam:
– Khh. Tas ir ēdams? – pieliekot to tuvāk kolēģei.
Muguriņas nostāvējušas atvērtas jau kādas desmit dienas. Dzidra skatās uz iepakojumu, no kura rēgojas smakojoši vistu ribāji, un rīstās.
Izlemts apcept, lai attēlā nenozagtu ticamības momentu.
Pagāja kāda pusstunda rosības, līdz krēsls ar visu visai labi saglabājušos alpīnistu tika dabūts ārā, klēpī ielikts šķīvis ar atbaidošajām vistu muguriņām.
Dzidra, kā solījusi, sagādāja jaku. Rīts vēl bija pietiekoši tumšs, lai bildi uzņemtu ērtā leņķī, un tā viņš ir nosūtīts kopā ar pārējo, attēlā nesteidzīgs, agras rīta dabas ieskauts, un ar vistas muguriņu nostiprinātu rokā.
Krēslā ievietotais stāvs sagāzies uz priekšu.
Telpā atgriezužās koordinatores, un to ieraudzījušas, ar plīkstošu skaņu sāk smieties.
– Viņu vajag tikai pieķemmēt!
Māra nevar valdīt smieklus, un ar troksni noliekot uz galda jau pāri pusei iztukšoto "Aist", grīļīgi pieturēdamās pie tā, ar otru piedurki aplauka asaras.
Dzidra, viņas kolēģe vēl no sagādes nodaļas laikiem, atspiežas pret galda malu:
– Ideāli. Tad viņš mums būs arī dežūrā.
– Bet dežūras ir uz Armandu. – Māra norimusies.
– Tu viņu šeit kaut kur redzi? Tač pofig. Mums par decembri kaut kas jānosūta. Piekārtosim, lampu ne ģīmī, un būs Armands.
Māra paliecas uz sāniem, pārlaiž skatienu alpīnistam:
– A kombinezons?
Paņēmusi no galda pudeli, Dzidra strauji apmet to pret lūpām. Skatiens aizklīst uz brīdi:
– Jā. – un apklust.
Abas pieklusušas, veras grīdā. Nepaceļot galvu, viena otrai padod "Aist". Telpā nolaižas smagnējums.
Bilde būtu ideāli, bet tas viņām nav pa spēkam, pārģērbt stīvu vīru.
– Pag! Bet ja viņam uzvilktu pa virsu, nu? – Dzidrai acis iepletušās.
Māra vēl nesaprot, un pēta kolēģes seju.
– Tieši labi, izstumjam viņu ārā, kaut ko ap pleciem, un mums ir bilde.
– Bet kāpēc ārā? – Māra, nepārliecināta, novelk.
– ...
– Nu, nu, – pārtraukums! – Dzidrā nerimst dedzīgums
Māra izskatās jau atskurbusi. Piecēlusi no galda malas atbalstīto augumu, paņēmusi pudeli, paskalina to apļojot, un mierīgiem malkiem izdzer atlikušo:
– Aizsūtam viņu piknikā! – Un neko nepaskaidrojot dodas uz mazo saimniecības virtuvīti.
Izvilkusi no ledusskapja jau atvērto vistas muguriņu paku, ar plašāku kustību novelk to tuvāk degunam:
– Khh. Tas ir ēdams? – pieliekot to tuvāk kolēģei.
Muguriņas nostāvējušas atvērtas jau kādas desmit dienas. Dzidra skatās uz iepakojumu, no kura rēgojas smakojoši vistu ribāji, un rīstās.
Izlemts apcept, lai attēlā nenozagtu ticamības momentu.
Pagāja kāda pusstunda rosības, līdz krēsls ar visu visai labi saglabājušos alpīnistu tika dabūts ārā, klēpī ielikts šķīvis ar atbaidošajām vistu muguriņām.
Dzidra, kā solījusi, sagādāja jaku. Rīts vēl bija pietiekoši tumšs, lai bildi uzņemtu ērtā leņķī, un tā viņš ir nosūtīts kopā ar pārējo, attēlā nesteidzīgs, agras rīta dabas ieskauts, un ar vistas muguriņu nostiprinātu rokā.