(:
Wow, nu jau vairāk nekā 2 mēnešus neesmu neko šeit rakstījusi, un kā kāds man teica, šeit vai nu raksta tad kad nav ko darīt vai tad kad noskaņojums ir galīgi švaks. Šajā gadījumā nav te tas, ne šis. Vnk atmiņas uzplūdos nolēmu palasīt par savām pārdomām par savu dzīvi šī gada februārī un martā, pirmajos divos mēnešos pēc Kriša aizbraukšanas, jo uzmeklēju arī ar roku rakstītas pārdomas mācību priekšmetu kladēs, un nolēmu izlasīt arī visu pārējo, kas ar to ir saistīts. Tikko pabeidzu rakstīt vēstuli Krišam, un viss kļuva nedaudz skaidrāk. Laikam jau esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem vien nepietiek ar apziņa, ka kāda emocija pastāv, man vajag viņu sīki izanalizēt, saprast katru nokrāsu un katru šīs emocijas izpausmi, savādāk, man liekas, ka es pati nezinu sevi, un tas mani biedē.

Bet kopumā, pašlaik dzīvoju milzīgā burbulī, kurā jūtos laimīga, gaidu Krišu mājās, un esmu patīkami satraukta par ieplānotajiem pasākumiem un mini ceļojumiem vasarā. Ik pa laikam, pasēžu, paraudu, nav jau viegli, bet tas pāriet ātri vien un motivēju sevi ar labām domām.

+ drīz jau 2.kurss būs piebeigts. Nevaru vien sagaidīt kad paies vēl 2 gadi, lai beidzot es varu ķerties klāt tam, ko es tiešām vēlos. Pašlaik, kad man ir daudz brīva laika, šis jautājums ir diezgan aktuāls. Un es jūtos nožēlojami, ka esmu izvēlējusies tik garu ceļu, lai nonāktu līdz tam, ko es patiesībā vēlos. Bet nu, katrs pats savas laimes kalējs.

Apkārt tik daudz drāmas, kurš gan to būtu domājis, ka citu cilvēku dzīves var tik krasi mainīties un ka tas viss tā beigsies, un kaut kā es vnm nokļūstu tieši pa vidu tam visam. Un jau atkal cenšos būt neitrāla, bet nu takš, tas nav iespējams, nav iespējams nebūt viedoklim, vienīgais ar ko var manipulēt ir šī viedokļa izpausmes.

NL brauciens bija patīkams. Vairāk nekā patīkams. Tiku mīļota, bučota un lutināta. Gluži tā itkā nekas nebūtu noticis, itkā viņš nekad nebūtu aizbraucis un mēs viens otru nebūtu nesatikuši 3 ar pus mēnešus, bet atgriežoties LV, bija tā pati sajūta, kas īsti nebija vēlama. Tgd to atceroties, liekas, ka es to visu, esmu tikai nosapņojusi, ka tā nav taisnība un tas nekad nav noticis. Uh.

Īsāk sakot, viss ir labi, esmu priecīga par paveikto un to, kas vēl gaida. Žēl tik, ka nebūšu daļa no grupiņas manu radinieku, kas dodas uz Baltkrieviju, Minska varētu būt lieliska. Eh. Nu nekas. Man pietiek ar vasaru un manu grāmatu kaudzi. + neliels miers un klusums, paliekot mājās vienai, nekad nenāk par skādi.